Pie norvēģu fermeriem strādājot

Brocenieki AIGA un ULDIS PLĀNICI jau divas vasaras strādājuši pie zemniekiem Norvēģijā. Viņi pastāstīja, kā veicies ražas novākšanas un citos lauku darbos, kāda ir šīs zemes zemnieku sadzīve, darbs un izklaides.

Kā atradām darbu Norvēģijā

Par darba iespējām Norvēģijā uzzinājām no radiem un draugiem - stāsta Aiga un Uldis. Pagājušogad strādājām Hjelmlendes komūnā - trīs oficiālos mēnešus, šogad tikai piecas nedēļas, jo Uldim ir darbs Brocēnu pilsētas domē un braukt strādāt bija iespējams tikai atvaļinājuma laikā. "Šovasar bijām liels pulks - 10 latvieši un divi lietuviešu puiši," stāstīja Uldis. "Es strādāju pie Nila Forres (Nil Forre), bet Aiga un brālēna sieva Arta uz citas salas - apmēram 15 minūšu braucienā ar laivu no mūsu salas.

Norvēģijā iebrauc diezgan daudz nelegālo strādnieku. Silti iesakām tiem, kas vēlas tur braukt strādāt, tomēr nokārtot oficiālos dokumentus - darba un uzturēšanās atļauju, kas neko nemaksā. Toties pretim var saņemt garantijas - apdrošināšanu. Nedod dievs, ja notiek kāda nelaime. Ja esi apdrošināts, par ko gādā saimnieks, nepaliec likteņa varā. Šajā valstī ar katru gadu ir stingrāki noteikumi, lai ierobežotu nelegālā darbaspēka ieplūšanu. Darba atļaujas var dabūt tikai uz ražas novākšanas laiku."

Norvēģi strādā, bet nepārstrādājas

"Manu saimnieku sauca Kore Bjerga, viņam ir 10 bērnu un 20 mazbērnu," pastāstīja Aiga. "Bērni jau pieauguši, bet tēva saimniecībā neviens nevēlas palikt. Mēs strādājām gurķu un kazeņu siltumnīcās, bet jūlija beigās un augusta sākumā novācām ķiršus. Visu produkciju saimnieks patērētājiem nogādā ar lielas firmas BAMA starpniecību. Siltumnīcas ir ļoti lielas. Viena - stikla, otra - plastikāta, kas ir ļoti moderna. Siltumnīcas apsilda ar elektrību, kas starp citu, Norvēģijā ir daudz lētāka nekā pie mums, tarifi katrā reģionā ir atšķirīgi."

"Maksā par nostrādātām stundām. Kad bijām tur aizpagājušajā vasarā, šķita savādi, ka, piemēram, galdnieks, kas būvē vasaras terasīti, tieši pulksten 12, kad sākas pusdienas laiks, pamet neiedzītas atlikušās divas naglas un aiziet pusdienās. Pēc stundas viņš ir atpakaļ un mierīgi turpina savu darbu," Uldis vēl piebilst, ka neviens neaizrāda, ja darba laikā mazliet atpūties. Pats saimnieks ap pulksten 12 stundiņu atpūšas, palasa avīzes, iedzer tēju vai kafiju un tad atkal iet strādāt. Bet trijos viņiem ir kārtīgā - lielā - ēšana. Zemnieki nepārstrādājas, un tas noteikti nāk par labu darbam.

Vienīgā rūpe ir saražot produkciju

Norvēģu lauksaimnieks jūt sava darba augļus. Viņa galvenais uzdevums ir saražot - izslaukt pienu, iegūt olas, izaudzēt dārzeņus. Jāievēro gan drakoniskie noteikumi, kurus izvirza zaļie un dzīvnieku aizstāvji. Piemēram, vienā būrī nedrīkst turēt vairāk par trim vistām. Kažokādu lapsu audzētājiem noteikts, cik lapsu māšu drīkst audzēt. Ja to skaits ir lielāks, ir cita produkcijas kategorija. Bez tam ir arī stingrs grafiks - cik daudz un kādā laikā jāsaražo olas vai piens. Taču nav citu galvassāpju, kādas ir mūsu zemniekiem. Trīs reizes nedēļā pie lopkopja atbrauc liela piena mašīna un savāc pienu. Par litru piena kopā ar valsts subsīdijām zemnieks saņem 90 santīmus. Veikalā litrs piena maksā apmēram 1 latu. Jāpiebilst, ka benzīna un dīzeļdegvielas cenas ir daudz zemākas. Ferma, kurā strādājis Uldis Plānics, bijusi neliela - tikai 14 govju.

Zemi ir banku kredītprocenti ražošanas attīstībai. Būtībā norvēģu zemnieks visu mūžu dzīvo, maksādams kredītus, ko līdz pensijas vecuma sasniegšanai ir izdarījis, un tad var baudīt saulainas vecumdienas.

"Ir arī pietiekams valsts atbalsts. Ja, piemēram, lapsu audzētājs uzskata, ka šis gads nav izdevīgs ādu pārdošanai, viņš tās nerealizē, bet par atbilstošo vērtību banka izsniedz valsts garantētu bezprocentu kredītu nozares attīstībai. Starp citu, lapsu barībai izmanto dažādus pārstrādātus pārtikas atkritumus, ko lapsaudzētājiem piegādā centralizēti," stāsta Uldis. "Arī degvielu, spēkbarību un citu saimniecībā nepieciešamo, - jāpaceļ tikai telefona klausule un jāuzgriež attiecīgs numurs. Daudzi piegādes jautājumi tiek atrisināti pēc noteikta grafika un noteiktā laikā."

"Uz mūsu salas viens liels furgons savāca gurķus un ogas, aizveda līdz piestātnei. Tālāk produkciju ar kuģīšiem nogādāja tirgus pārstāvjiem," turpina Aiga "Tā pati mašīna atpakaļceļā atveda spēkbarību aitām, govīm, gurķu kastes, fasējamo materiālu un visu citu vajadzīgo."

Aigai iznācis lasīt kazenes, tajā skaitā - specpasūtījumu Norvēģijas kroņprinča kāzām. Ogas esot saliktas nelielās kastītēs (pa 14 ogām katrā) - pēc lieluma un noteiktā secībā. Tas tiešām bijušas labas kvalitātes. Lai salasītu pasūtījumu - 36 kilogramus - visi citi darbi atlikti malā. Atsauksmes no karaļnama pavāriem bijušas ļoti pozitīvas, bet saimnieks - ļoti lepns.

Tā dzīvo viesstrādnieki

Aigas saimnieks nodrošinājis savas strādnieces gan ar ēdienu, gan visu sadzīvei nepieciešamo, šampūnus ieskaitot. "Mēs ēdām to pašu, ko saimnieki," atceras Aiga. "Pārsvarā - vārītas zivis (vienīgās garšvielas - sāls un pipari). Ēdienkartē daudz dārzeņu un salātu - viss pašu saimniecībā izaudzēts." Ēdienreižu starplaikos neviens nenašķojas. Ikdienā saldumus neēd. Kad atnāk viesi, no lielās saldētavas izņem saldējumu un uzvāra kafiju. Tas esot parastais cienasts. Svētkos rīko piknikus, grillē gaļu, folijā cep dārzeņus.

Uldis un viņa kolēģi savukārt visu, pārtiku ieskaitot, veduši līdzi no Latvijas. "Norvēģijā pirkām tikai maizi un pienu," Uldis atzīst, ka tas atmaksājies, jo pārtika tur ir ļoti dārga.

"Paši gatavojām arī ēst. Visiem kopā dzīvojot, īpaši sasprindzinātajā un grūtajā zemeņu lasīšanas laikā, brīžiem sakrājās liela fiziskā un psiholoģiska spriedze. Tad pat sīks sadzīvisks pārpratums - kāda kolēģa nenoslaucīts šķīvis vai kas cits - izraisīja konfliktus."

Atplaukst, ja kaut drusku proti norvēģiski

"Kad nolēmām braukt uz Norvēģiju, Pieaugušo izglītības centrā pie Ilgas Ķuzes drusku mācījāmies norvēģu valodas kursos iesācējiem. Cerējām, ka Norvēģijā varēsim papildināt savas valodas zināšanas," - stāsta Plānici. Taču izrādījies, ka katrs trešais norvēģis runā savā dialektā. Jaunie labi runā angliski, bet vecie norvēģi atplaukst, ja proti kaut nedaudz norvēģiski. Par to gan pārliecinājāmies: ja ko nesaproti, uzreiz jāpārprasa - kaut vairākas reizes. Ja izliksies, ka labi proti norvēģiski, var rasties dažādi pārpratumi. Cilvēki tur ir laipni un atsaucīgi. Neviens mūs ļauni neizsmēja, nejutām nievājošu attieksmi. Starp citu - par latviešu strādniekiem tur radies labs iespaids."

Aigas saimnieki dzīvo uz salas, kur mīt 30 ģimenes, 8 no tām - Bjergas. Visi radinieki. Īpaši liela savstarpēja ciemošanās parasti nenotiekot. Arī konfliktu starp kaimiņiem nav. Neviens neuztraucas, ja kāda saimnieka aitas vai citi lopi ieiet otra teritorijā. Parasti savstarpēji izlīdzas ar tehniku, jo uzskata par dārgu prieku katram iegādāties pilnīgi visus lauksaimniecības agregātus un tehniku.

Kā norvēģi atpūšas

Dzimšanas dienās vai valsts svētkos sarīko kopējus piknikus. Neesot gan bijušas tādas nedēļas nogales, kad saimnieku mājās neciemotos bērni vai mazbērni. Jūlijā trīs nedēļas visā Norvēģijā atpūšas vienlaicīgi. Uldis smējās: ja kāds gribētu šai valstij pieteikt karu, tad to varētu darīt jūlija vidū.

Prestiža lieta katram pilsētniekiem ir sava kalnu mājiņa, kurā viņi pavada brīvo laiku un nedēļas nogales.

Ļoti kulturāli ir autobraucēji. Tā kā ceļi ir šauri, viens otru palaiž garām, apstājoties ceļa malā. Ja kādā vietā kādreiz bijusi avārija, nelielu gabaliņu pirms šīs vietas tiek izlikta zīme ar shēmu, kā notikusi šī avārija. "Viņu braukšanas filozofija - turēties pēc iespējas tuvāk labajai malai, lai kritiskā brīdī var nobremzēt," stāsta Uldis. "To ievēro visi, izņemot ārzemju tūristus. Brauc daudz sieviešu - pat ļoti solīdos gados. Manam saimniekam gan mašīnas nebija. Viņš pārvietojās ar rollerīti un motorlaivu (motors 50 ZS). Gandrīz katram sevi cienošam norvēģim ir lielā laiva, ar kuru brauc zvejot. Arī tā ir prestiža lieta."

"Saimnieks diezgan bieži gāja zvejā, tā ka uzturā lietojām daudz zivju," Aiga stāsta, ka arī viņa piedalījusies un nomakšķerējusi mencas un skumbrijas. "Kad jūrā parādās skumbrijas jeb makreles, kā tās tur sauc, par to visiem nekavējoties tiek paziņots. Tad visus citus darbus atstāj un brauc zvejot."

"Tradicionāla nodarbe norvēģiem ir mauriņu appļaušana. Zālieni ir sakopti, pagalmos aug rododendri, citi ziedi. Bet mauriņu appļauj tikai tur, kur iespējams piekļūt. Kad no pilsētas atbrauc bērni, tūlīt ķeras pie šī darba. Mana saimnieka opim tā, šķiet, bija vismīļākā nodarbošanās," tā Uldis.

Norvēģi smejoties galvenokārt par dažādiem sadzīviskiem pārpratumiem. Viens no Ulda kolēģiem, kuram bijuši cauri zābaki (Stalengerē klimats ir gandrīz vai kontinentāls - vasarās ļoti bieži uznāk lietus gāzes, kas mijas ar karstu sauli), nejauši bija uzvilcis vecā saimnieka zābakus un ar tiem nostaigājis trīs dienas. "Bijām nolēmuši pasēņot, bet pirms tam iegājām verandiņā iedzert kafiju," Uldis atceras, ka kolēģis savus zābakus atstājis ārpusē, bet pēc 10 minūtēm, kad iznākuši, zābaku vairs nav bijis, bet vecais saimnieks priecīgs staigājis atgūtajos zābakos, un visiem bijuši lieli smiekli.

Neraugoties uz to, ka astoņas stundas bijis krietni jāstrādā, Aiga un Uldis ar darbu Norvēģijā apmierināti. Viņi cer, ka citvasar, iespējams, tur atgriezīsies.