BSE - gadsimta nelaime

Prioni ir ļaunas un viltīgas olbaltumvielas

Sūkļveida encefalopātijas nosaukums raksturo izmaiņas, ko atrada, izmeklējot slimu dzīvnieku smadzeņu audus. Izraisītājs, kuru nosauca par prionu, galvas smadzeņu nervu šūnās veido tukšumus, caurumus, ejas jeb vakuolas, līdzīgi, kā tas redzams sūklī vai porainās sienās. Šo izraisītāju atklāja 1986. gadā, taču ziņas par šāda tipa slimības izraisītājiem bija jau kopš 1974.gada. Prions ir ļoti mazs, apmēram tūkstoš reižu mazāks par mazāko vīrusu un tikpat reižu izturīgāks par visizturīgāko vīrusu. Tā ir olbaltumvielas molekula. Zinātnei ir maz zināms par prionu. Ārpus dzīva organisma tā ir tikai nedzīva olbaltumviela. Nonākot organismā, tai parādās dzīva organisma īpašības, pie tam - ne visas. Nav noskaidrota šīs olbaltumvielas uzbūve, veidojošo aminoskābju secība, veidi. Ir zināms, ka, prionam vairojoties, tiek izmantotas organismā esošas aminoskābes, ir iespēja izmainīt organismā esošās olbaltumvielas, tādējādi prionam pavairojot pašam sevi vairākkārtīgi. BSE ir visnoslēpumainākā un bīstamākā slimība, ar kādu līdz šim sastapusies cilvēce.

Prionam ļoti "patīk" smadzenes - galvas un muguras - , tur ir prionu galvenā atrašanās vieta, nervu vadi, ceļš uz acīm, liesu, limfātisko sistēmu, gremošanas orgāniem, ieskaitot aknas. Rietumeiropā, atšķirībā no mums, aknas uzturā nelieto. Tās ir pirmie vārti, caur kuriem prions sāk savu "ekskursiju" pa organismu. Dzīvnieki un cilvēks uzņem infekcijas izraisītāju kopā ar barību.

Taču iespējami arī citi inficēšanās ceļi: ar medikamentiem, vakcīnām, serumiem, hormonālajiem preparātiem, kuru ražošanā izmanto dzīvnieku orgānus, endokrīnos dziedzerus vai audu kultūras; caur brūcēm un pat caur veselu ādu - ja cilvēki un dzīvnieki nonāk kontaktā ar slimiem dzīvniekiem, to gaļas vai ādas izstrādājumiem. Organisma bioloģiskās barjeras prionam nav šķērslis. To nekavē ne āda, ne šūnu apvalki, ne asinsvadu sieniņas, pat ne tāda superbarjera, kā augļa apvalks vai dzemde. Inficēties var, pārstādot radzeni, pārlejot asinis, veicot ādas vai citu orgānu transplantāciju.

Zinātne gan apgalvo, ka ar pienu un citiem bioproduktiem inficēties nevar, taču brīdina, ka slimības izraisītājs var būt fekālajās masās, pienā un olās. Inficētais dzīvnieks iedzimtības veidā var nodot prionu saviem pēcnācējiem.

Imūnsistēma ienaidnieku nepazīst

Kādēļ organisma aizsargsistēma ne tikai necīnās, bet pieņem prionu kā savējo? Nonākot organismā, prions ap sevi izveido apvalku no organismā esošajām olbaltumvielām. Šādi apģērbušos ienaidnieku imūnsistēma pieņem kā savējo un pat aizsargā no citiem mikroorganismiem.

Nav gandrīz nekādu ziņu par prionu vairošanos. Ir noskaidrots, ka tiem labākā vairošanās vieta ir galvas smadzeņu nervu šūnas, bet nav zināms, kā tas notiek. Tomēr skaidrs, ka jaunizveidojušies prioni no vakuolām pazūd, paliek tikai tukšumi. Nav noskaidrots, kur prioni paliek. Zinātne šobrīd nespēj izskaidrot šo procesu vai arī nespēj konstatēt formas, kādās prions organismā pārveidojas. Ir iespējama priona sporu veidošanās, kad šī nāvējošā olbaltumviela zaudē šķidrumu, kļūst vēl mazāka un iegūst tādu izturību, kad tā nav iznīcināma.

Dzīvniekam un arī cilvēkam šo slimību var konstatēt tikai pēc nāves, atrodot smadzeņu šūnās - neironos - sīkus caurumiņus - vakuolas, kā arī, izmantojot metodes, kuras nosaka prionu klātbūtni. Smadzeņu šūnās parādoties vakuolām, parādās arī ārējās - slimības klīniskās pazīmes. Tās sākumā pat nav iespējams konstatēt, jo ir maz izteiktas. Laiks no izraisītāja iekļūšanas organismā līdz pirmajām klīniskajām pazīmēm un izmaiņām smadzeņu šūnās zinātniekiem ir nenoskaidrots. Viņi zina tikai to, ka inkubācijas periods dzīvniekiem ilgst no 2 līdz 10 gadiem, cilvēkiem - no 5 - 6 līdz pat 30 vai 50 gadiem atkarībā no tā, ar kādu priona veidu notikusi inficēšanās. Vai inkubācijas periodā prions vairojas, vai izdalās no organisma, vai migrē pa visu ķermeni vai atrodas tikai nervu sistēmā, patlaban nav zināms.

Slimība apdraud visu cilvēci

Alcheimera, Jakoba - Kreicfelda, BSE slimības izplatība nav aptverama un nav izzināta, tomēr zinātnieki jau uzskata, ka inficēšanās notikusi visas planētas mērogā. Ja tā ir patiesība, tad attiecas arī uz mūsu valsti. Sākot no neatkarības pirmajiem gadiem, no Rietumeiropas valstīm eksportējām gaļas - kaulu miltus un kā barības piedevu ar augstu proteīna saturu izēdinājām ne tikai liellopiem, bet arī cūkām, putniem un trušiem. Tikai pērn gaļas - kaulu miltus aizliedza izbarot produktīvajiem dzīvniekiem. 1999. gadā Rietumeiropā aizliedza mēslot laukus ar gaļas - kaulu miltiem, jo tika pierādīts, ka prioni no augsnes brīvi pāriet augu zaļajā masā un iespējama to nokļūšana jebkuru kultūraugu produkcijā, ieskaitot saknes, labību un augļus. Apkārtējā vide un pārtikas sagatavošana prionu dzīvotspēju neietekmē. Izraisītājs spēj pārveidoties pat par gripas vīrusu.

Anglijā ar Skrepi slimus dzīvniekus pārstrādāja gaļas - kaulu miltos, miltus izēdināja govīm, un tās saslima. 1996. gadā lopkopjiem, kuri bijuši kontaktā ar slimajiem dzīvniekiem, parādījās īpatnēja nervu slimība, un viņi nomira. Anglijā zināmi 89 šādi nāves gadījumi. Tika pierādīts, ka cilvēki miruši ar tādu pašu slimību, kāda bijusi dzīvniekiem, galvas smadzeņu šūnās atrada tādas pašas izmaiņas un turklāt tajās pašās smadzeņu daļās un no tā paša izraisītāja. Tomēr inkubācijas periods nebija 30 - 50 gadu, kā tas ir Alcheimera un Jakoba - Kreicfelda slimībai, bet tikai 6 vai 10 gadi, dažos gadījumos - vēl īsāks periods. Šādi gadījumi konstatēti arī Vācijā un Francijā.

Smadzenes grauž ķirmji un peles

Agrīna slimības izpausme cilvēkiem ir šizofrēnija. Slimnieks pilnīgā klusumā dzird, ka viņa smadzenes "grauž ķirmis, peles". Tā vēsta kāda nu jau miruša cilvēka liecība. Vēlāk rodas runas, kustību traucējumi, galvassāpes līdz ārprātam. Slimības klīniskais periods ilgst no pusgada līdz pusotram gadam un vienmēr beidzas ar nāvi. Nav nevienas dzīvnieku sugas, kura būtu imūna pret šo slimību. Savlaicīgu diagnostiku kavē tas, ka dzīvniekiem inkubācijas periods ir vairāki gadi, tādēļ slimību nevar konstatēt ātraudzīgiem dzīvniekiem - cūkām, putniem, jo prioni šo dzīvnieku dzīves laikā vēl nav sasnieguši galvas un muguras smadzenes.

Latvijā no šī gada janvāra vairākām dzīvnieku grupām obligāti jāveic pārbaudes uz sūkļveida encefalopātiju. Bet vai varam justies pasargāti no šīs nelaimes? Domāju, ka ne vairāk par Anglijas vai Vācijas iedzīvotājiem. Cīņai pret šo slimību stāv pretī gan mūsu vēderprieks (izvēles iespēja - ko gribu, to ēdu, man garšo), kā arī mūsu nezināšana un nevēlēšanās zināt un tas, ko Amerikā sauc par "barības narkomāniju".