Atkritumi var būt labs bizness

Lutriņnieks ZIGMUNDS ŠĶELTIŅŠ pievērsies pagaidām vēl nenovērtētam biznesam - otrreiz izmantojamu iesaiņojamo materiālu savākšanai, šķirošanai un piegādei pārstrādātājiem.

Ārzemēs atkritumu otrreizēja izmantošana ir liels industriāls un peļņu garantējošs bizness, kurā naudu vēlas ieguldīt un ar uzviju atpelnīt. Pie mums viss šis daudzslāņainais komplekss ir bērna autiņos.

Sākumā vāca informāciju

Uzņēmīgais lutriņnieks stāsta, ka par otrreiz izmantojamām izejvielām sācis interesēties 1997. gadā, tad arī sāka vākt stikla lūžņus un vest pārstrādei uz Grīziņkalnu.

- Tolaik bija stikla vākšanas akcija, kuru rosināja Grīziņkalna stikla rūpnīcas direktors. Par stikla lūžņiem diezgan labi maksāja. Krievijas krīze izputināja rūpnīcu, un par pēdējo kravu naudu nesaņēmu. Vēlāk nodibināju kontaktus ar vairākiem zinātniekiem, kas pētīja otrreizējo izejvielu iespējamu izmantošanu ķīmiskajā rūpniecībā. Vides fondā uzzināju noteikumus - ja kāds vēlas nodarboties ar atkritumu otrreizējo izmantošanu, vajadzīgs paša vai pašvaldības līdzfinansējums - nauda, būves vai tehnika. Man tolaik nebija nekā.

Atkritumsaimniecības asociācijā aprunājos ar zinātnieci Rūtu Benderi, un viņa ieteica uzkrāt stikla lūžņus un citus rūpnieciski izmantojamus atkritumus līdz laikam, kad par tiem būs interese. Tā veidojās stikla kalni. Tad uzzināju, ka Rīgā ir firma Ekoreverss, kas iepērk stiklu un pārdod tālāk Somijā. Stikla pudeļu sagatavošana realizācijai prasa roku darbu. Pudelēm nedrīkst būt ne plastmasas, ne alumīnija vāciņu, tie jānoskrūvē.

Vienreiz avīzē pamanīju sludinājumu, ka SIA MKK Rīgā iepērk makulatūru. Braucu turp. Firma makulatūru sūta tālākai pārstrādei uz Klaipēdu un saņem atpakaļ sagataves iesaiņojuma ražošanai. Viņiem ir vajadzīgs papīrs un kartons. Pēc tam uzzināju par bezpeļņas organizāciju "Latvijas zaļais punkts", kura sadarbojas ar uzņēmumiem, kas otrreizējai izmantošanai savāc iesaiņojamo materiālu.

Pasaulē dabas resursi tiek tērēti vairāk nekā daba spēj atražot, daudzi resursi neatjaunojas. Arī Latvijā agrāk vai vēlāk pienāks laiks, kad sāksim pētīt, vai nedzīvojam pārāk izšķērdīgi. Iespējams, ka reģionos tad būs īpašas atkritumu šķirotavas un atlasīs visu, ko vien iespējams pārstrādāt un izmantot atkārtoti. Tos atkritumus, kas sadalās, varētu izmantot komposta gatavošanai. Citās valstīs lietderīgi izmanto pat nolietotas mēbeles. Piemēram, Dānijā lietotās mēbeles restaurē un par simbolisku samaksu pārdod mazturīgākiem iedzīvotājiem.

"Latvijas zaļais punkts" izrēķinājis, ka, piemēram, Rīgā viens iedzīvotājs gadā saražo 1,6 kubikmetrus sadzīves atkritumu. No tiem 20% ir papīrs, 10% - stikls, 7% - plastmasa. No tā otrreiz varētu izmantot aptuveni 40%, taču atšķiro un otrreizējai lietošanai pārstrādā 5% vai 6%, bet pasaules attīstītajās valstīs otrreiz izmanto aptuveni pusi sadzīves atkritumu.

Salīdzinoši jauns atkritumu veids ir plastikāta jeb PET pudeles. Arvien vairāk dzērienu un pārtikas produktu iepilda tieši tādos traukos. Pērn ap Jauno gadu Salaspilī nodibinājās uzņēmums, kurā izmanto PET pudeles. Tās sakausē kopā ar smiltīm un gatavo bruģakmeņus. Iespējams, ka varētu gatavot vēl daudzus citus ilglaicīgas lietošanas izstrādājumus, piemēram, kapu apmales un būvniecībai derīgas sagataves. Rīgā ir vairākas firmas, kuras iepērk plastmasu, stiklu un pārdod to pārstrādes uzņēmumiem.

Dienā nobrauc pat 200 kilometrus

- Nopietni ar otrreiz izmantojamo nemetālisko atkritumu savākšanu nodarbojos tikai pāris mēnešus. Īrēju noliktavas telpas melioratoru ciematā, jo zem jumta noteikti jāsaliek papīrs, kartons. Sarežģītākais jautājums ir transports. Stikla uzpircēji ir ar mieru atbraukt pakaļ, ja ir vismaz 10 tonnu stikla lūžņu. Tas nozīmē, ka tāds daudzums vispirms ir jāuzkrāj. Arī papīram un kartonan firma ir ar mieru atbraukt pakaļ, bet atrēķina vešanas izdevumus. Plastmasu aizvedu pats. Man ir prese, ar ko var presēt gan papīru un kartonu, gan plastikāta pudeles, lai noliktavā un transportējot tās aizņemtu mazāk vietas.

Sadarbības partneri ir vairāki veikali Saldus centrā, degvielas uzpildes stacijas, tirgus, braucam arī uz Skrundu. Noteiktās dienās tirgotavas atbrīvojam no sakrātās taras, iesaiņojuma un tukšajām pudelēm. Nu jau veikalnieki paši uzmeklē mani, lai paņemu izlietoto iepakojumu. Ir tirgotavas, kur jau iepriekš sagatavo izlietotā iesaiņojuma pakas, lai varam ātri paņemt, lai nav jāšķiro un jākavējas. Bet ir arī vietas, kur no kopējās atkritumu masas nākas atšķirot nevajadzīgo, piemēram, bojātos augļus. Maršrutu būtu iespējams paplašināt, bet man vajadzīgs jaudīgāks transports. Patlaban izlīdzos ar veco fordiņu, ar to varu vienu, divus veikalus atbrīvot no izlietotā iepakojuma. Būtu vajadzīgs lielāks busiņš. Daždien maršruts pārsniedz 200 kilometrus.

Pasaulē par atkritumiem maksā tas, kurš atkritumus rada, bet es samaksu ne par ko neprasu, un veikalnieki ir priecīgi, ka neuzkrājas kartona kastītes, papīrs, tukšas pudeles. Pagaidām par peļņu nav ne runas, jo ir tikai sākums. Esmu aprēķinājis, ka mēnesī vajadzētu savāk 40 tonnu dažādu veidu iesaiņojuma, lai šis bizness sāktu atmaksāties.

Izmaiņas noteiks attieksme, finanses un izglītošana

- Atkritumu apsaimniekošanā izmaiņas noteikti būs, jo mazās izgāztuves nāksies slēgt. Dzīve un Eiropas Savienības direktīvas spiedīs radīt uzņēmumus, kur šķiro atkritumus, un būs uzņēmēji, kas ar to nodarbosies un noderīgo piegādās pārstrādes uzņēmumiem. Austrijā tuvāko gadu laikā plāno pāriet pie bezatkritumu tehnoloģijām, un slēgs izgāztuves, jo praktiski visu iespējams pārstrādāt un izmantot tādā vai citādā veidā.

Galvenais ir idejas, un, ja tām klāt ir arī finanses, var izdarīt lielus darbus. Svarīga ir valsts attieksme. Negribu kritizēt mūsu valsti, bet birokrātijas aparāts ir ļoti smags. Iestādēs tevi laipni sagaida un tikpat laipni pavada, tu vari izstaigāt daudz ierēdņu kabinetu, satikt smaidīgus, jaukus cilvēkus un galu galā būt gandarīts, ka tev ļāva izteikties, bet neviens negrasās sniegt atbalstu vai palīdzēt kaut ko nokārtot.

Mūsu valstī atkritumu savākšana nav kvalitatīva, un vēlāka atšķirošana tādēļ ir problemātiska. Vispirms tie, kuri šodien mācās skolā, jāizglīto dabas aizsardzības un resursu taupīšanas jautājumos. Vienlaikus jāveido atkritumu dalīta vākšana. Vācijā redzēju, ka iedzīvotāji no rītiem iznes vairākus atkritumu maisiņus un katru iemet tikai noteiktam atkritumu veidam paredzētā konteinerā. Es domāju, ka pie tādas sistēmas arī mēs nonāksim diezgan ātri.

Varētu arī Saldū rīkoties līdzīgi kā Valmierā. Tur pilsētas teritorijā ērti piebraucamā vietā izveidots laukums. Cilvēks atbrauc, atstāj noteiktā laukuma sektorā riepas, citā - gultas, bundžas vai vēl kādus atkritumus, un nav nekādas bēdas. Tas radina nevadzīgo šķirot jau mājās. Rīgā viena firma veikalos vai pie tiem izvietojusi īpašus konteinerus, kur cilvēki var izmest lietotās baterijas. Pie mums to visu nereti izgāž piepilsētas krūmos un mežos. Dažādi var izdomāt, lai ieinteresētu noteikta veida nederīgas un nelietojamas mantas vest nevis uz mežu, bet uz īpašu laukumu. Varētu, piemēram, ieviest talonus, ko izsniedz par atvesto atkritumu katru kravu. Gada garumā iedzīvotāji tos sakrāj un pēc tam piedalās loterijā, iegūstot vērtīgas mantas.