"Savos gados vēl esmu ko paveikusi."

LĪVIJA KALNIŅA ir rīdziniece, tur pavadījusi sava mūža lielāko daļu, bet nu jau vairākus gadus viņa sevi var saukt par zirņenieci, jo atgriezusies sava tēva, vectēva un arī savas bērnības zemē.

Apbrīnojusi tos pilsētniekus, kuri atgriežas tēvu zemē un būtībā arī svešos ļaudīs. Tas nav viegli izdarāms ne finansiāli, ne morāli - sākt dzīvi no jauna. Kā tas izdodas - vaicāju "Bekulāču" saimniecei.

"Priedītis mani dikti rāja."

- Rīgā man aizritējusi dzīve, izauguši bērni. Kad aizgāju pensijā, likās, ka nav vairs ko darīt. Bija tādi laiki, kad nemaz nedrīkstēja minēt, ka piederējuši lieli zemes īpašumi, pat man māte par tiem neko daudz nestāstīja. Rīgā, kur mums bija dzīvoklis, māju atguva bijušie saimnieki, un es domāju, ka arī man ir īpašums. Kad sāku braukt šurp no Rīgas, nebija vairs ne vectēva, ne tēva mājas. Manam vectēvam piederējis mežs starp ceļu un dzelzceļu - tāds trīsstūrveida zemes gabals. Vectēvs tur esot nolīdis mežu un uzcēlis lielas mājas. No tām bija palikušas vien drupas.

Pirmā apmešanās vieta man bija Airīšu stacijā. Tur tolaik dzīvoja tikai viena iemītniece, un viņa iedrošināja mani izlūgties dzīvoklīti stacijas ēkā. Savā ziņā šī ēka ir mantojums - tā ir profesora Tramdaha - mammas brālēna - viens no pirmajiem darbiem. Viņš 1919. gadā pēc brīvības cīņām bija tehniskais direktors šai dzelzceļa līnijai. Viņa vadībā būvēja arī Jostas staciju, un par savu darbu viņš izpelnījās Lāčplēša ordeni. Arī Zirņu skola ir viņa vadībā būvēta. Tolaik viņam bija tikai 23 gadi.

Manu senču zeme Breša laikos bija izdalīta jaunsaimniekiem. Vēl tagad brīžiem šaubos, vai vajadzēja ņemt to zemi. Kad sāku kārtot Zemesgrāmatu, dažs man teica, ka es to nedabūšu, bet tas tikai vairoja spītību, ka jāizdara. Es esmu neganta rakstura un spītīga, jo man bērnībā bija grūta skola - kad nav neviena, kas aizstāv. Tēvs bija Sibīrijā, notiesāts uz 15 gadiem.

Sākumā nebija ne domas, ka varētu te dzīvot, kaut ko būvēt. Zemīti strādāju, bet nebija vietas, pat kur kapli vai grābekli nolikt. Te daudz ozolu, liku darbarīkus zem ozola. Cirtu mantoto mežu, jo mājas būvei vajadzēja materiālus un arī naudu. Bet sāku stādīt mežu izcirstajās platībās vēl tad, kad par to neviens nerunāja. Mežs man bija un ir, un kādus 7 hektārus esmu apstādījusi. Tas jau ir jākopj. Šorīt cēlos četros un gāju atēnot jaunās eglītes. Pirms gadiem trim stādītās jau pavisam kuplas.

Bijušais mežzinis Priedītis mācīja saprast un pazīt mežu, bija dusmīgs, ka neesmu izdarījusi pareizi. Ko es, atgriezusies laukos no Rīgas, varēju zināt par mežu ciršanu, kopšanu? Klausījos, mācījos, - ko vairāk? Priedītis teica, lai stādu parku, ir iestādītas eglītes, ciedru priedītes. Te apkārt ir ļoti daudz ozolu, un es aicinu civlēkus pavasaros stādus rakt. Dažs, pēc ozoliņiem braukdams, man atved kādu cita kociņa stādu parkam. Bet gadās, ka citi pa kluso rok ārā.

Nenožēloju, ka man tagad ir "Bekulāči", bet reizēm, pārdomājot šos desmit gadus, māc šaubas, vai, atstādama Rīgas dzīvi, neesmu nodarījusi pāri saviem bērniem. Apskaužu seno dzimtu māju īpašniekus Vācijā vai kur citur. Paaudžu paaudzēs īpašumu valdījuši šīs dzimtas cilvēki, pamazām liekot tajā savu izdomu, darbu, līdzekļus. Tur neko nenolīdzina, lai sāktu kaut ko it kā pareizāk un skaistāk, kā tas notiek pie mums.

"Strādāju sev un ar patiku."

- Nedzīvoju citādi, kā pārējie pagastā. Kad pirmajos gados gāju pie tiem, kam ir tehnika, bija interesanti, ka tieši tad pārplīsusi riepa, kāda vaina motorā un kas tik vēl nē. Te bija izaugusi jauna paaudze, cilvēki, kuriem sveša es un kuri man sveši. Nereti bija jādzird pārmetums - ko es te vispār meklēju. Bija tādas situācijas, ka paliek aukstas kājas. Bet tas viss ir pārdzīvots un nolikts malā, un mācos sadzīvot.

Kad no šejienes bijām spiesti aiziet, man bija 8 vai 9 gadi, bet atceros, ka tolaik vecāki daudz strādāja. Tagad, man liekas, šis darba tikums vairumā ļaužu ir iznīcis. Ne visos, par laimi. Kad man vajadzēja palīgus, meistaru daudz. Kurš nāk, tas apgalvo, ka visu prot. Tagad zinu, ka protošus cilvēkus atrast ir ļoti grūti. Nav vairs cieņā darbu godīgi un skaisti padarīt. Kādreiz bērniem uzsvēru, ka kaut ko var panākt tikai ar godīgu darbu. Bet šodien sev vaicāju - kur tad ir tas godīgais darbs? Tik maz varu nosaukt tāda darba piemēru. Mani darbs nebaida, jo strādāju sev un ar patiku. Visu ko arī par mani runā. Paklausos, pabrīnos, un izrādās, ka runāts par mani.

Visus Rīgas gadus, kad bija jāmētājas pa dažādiem mitekļiem, ļoti gribējās savu jumtu virs galvas. Nu man tas ir. Māja tapa timotiņa laukā. Vectēva māja nodega, un tādā vietā, kur dedzis, nav labi būvēt jaunu. Sākumā gan biju nodomājusi tīrīt drupas, stumt un rakt turpat. Tad kāds no maniem palīgiem vaicāja, vai nebūtu jābūvē cituviet un no pašiem sākumiem.

Atbrauca tante no Amerikas. Viņa tā nejauši vaicāja, kur tad es gribētu būvēt māju. Ko varēju gribēt? Domāju, ka savos gados diez vai to vairs izdarīšu. Vēlāk izstaigājām apkārtni kopā ar bērniem, mazbērniem. Un šī vieta iepatikās arvien vairāk un vairāk. "Bekulāču" nosaukumu izdomāja mazmeita. Jau pēc tam satiku savu krustmāti - tēvamāsu. Viņa vaicā, vai Lāču purviņā vēl ir dzērvenes. Es pārjautāju, kur tas purviņš ir. Izrādās, tepat netālu. Un vai vēl ir Beku birzīte? Izrādās, tāda te bijusi. Biju vai mēma - liekas, ka tā sensenā informācija ap šo vietu lidinājusies, ka mājai tādu vārdu mazmeita izdomāja. Varbūt reiz teiktie vārdi, domas nepazūd, bet pārtop materiālās lietās?

"Šie - mani labākie dzīves gadi."

- Pirmo gadu šogad tik bagāti salnu neskartas ziedēja ābeles. Dārzu sākām stādīt 1995. gada 19. aprīlī, man bija daudz palīgu, visus pat nepazinu. Ja jau te iestādīts dārzs, vajag kādu mazu namiņu. Tad sāku vilkt no malu malām materiālus - dēļus, šīferi. Tā tapa namiņš, kur tagad ir mans vasaras mājoklis.

Esmu lepna, ka tomēr savos gados kaut ko esmu vēl paveikusi. Mana zeme - vairāk nekā 100 hektāru - ir apstrādāta. Man liekas, ka tieši te un tieši pēdējos desmit gados esmu savu dzīvi dzīvojusi. Katrs cilvēks ir radošs, un te es varu visu ko izdomāt un darīt pati, man tas patīk. Es daudz ko neprotu, bet esmu centusies iemācīties, uzklausot citus, darot. Skatoties, kā dara cits, es ielāgoju un mācos no jebkura.

"Dievs un labi cilvēki bijuši ar mani."

- Manu Rīgas draugu un paziņu pirmā reakcija - esmu dulla, pārceldamās uz dzīvi laukos. Bet man Dievs stāvējis klāt, un man laimējies īstajā brīdī satikt īstos cilvēkus. Viņi man ļoti daudz līdzējuši. Gadās arī drūmi, bēdīgi brīži, un savu reizi esmu pat nopinkšķējusies. Un dzīvoju tālāk. Te ir fantastiska vieta. Ir Airīšu pilskalns, vecupe, ļoti daudz ozolu. Vienu pilskalna pusi sakopām, bet darbu būtu jāturpina, lai te izveidotos skaista skatu vieta. Man ir tas prieks uzmanīt, lai pilskalnu neviens neaiznes prom (smejas). Kad virs manas piramīdas jumta (dārza namiņu tā divslīpu jumta dēļ saimniece sauc par piramīdu - T.K.) uzkāpj liels mēness sirpis gluži kā Eģiptē, es sapņoju par Ēģipti, kurp reiz ļoti vēlējos aizbraukt.