Arī Vācijā zemniekiem neklājas viegli

Gatavojot "Ēvas" pasākumu Vācijā, Bavārijā, kas būsjūlija vidū, iepriekš centos ko vairāk uzzināt par Vācijas lauku cilvēku dzīvi un darbu, lai mūsu rajona talantīgos ļaudis varētu iepazīstināt ar vācu saimniekiem, un savukārt vācieši būtu informēti par Latviju.

Uzzināju par sirsnīgiem un strādīgiem vācu saimniekiem - Ekertu ģimeni - Monchsondheim ciemā un devos turp.

Stāsta saimniecības vēsturi

Tā kā iepriekš savu ierašanos biju pieteikusi pa telefonu, mani jau gaidīja. Pirmie bija divi mājas sargi, kuri saimnieka klātbūtnē gan nebija agresīvi, bet visādi izrādīja, ka ir braši. Drošākais no abiem bija jaunā saimnieka Volfganga mīlulis āzis. Tā kā viņš savu centību izrādīja pārlieku aktīvi, vēlēdamies sagrauzt somu un fotoaparātu, saimniekam nācās āzi piesiet. Bet savu pārākumu tas turpināja izrādīt, uzrāpdamies uz augstas salmu ķīpas un izaicinoši no augstumiem nolūkodamies uz mums lejā, sak, te valdnieks tomēr esmu es.

Sunītis Šlaki (Blēdītis) ir vecā saimnieka Ernsta mīlulis un klausa bez vārdiem - pietiek ar žestu vai skatienu. Cik apbrīnojami veikli vēlāk Šlaki prata izlūgties tortes gabaliņu.

Saimnieki aicināja viesu istabā, kur visi cienājāmies ar saimnieces Mariannes ceptām maizītēm un torti. Pie kafijas galda vadījām interesantas sarunas par vācu un latviešu zemnieku likteņiem un šodienu. Tie bija sirsnīgas atklātības pilni brīži. Rādīju fotogrāfijas, kādās drupās un aizaugušos laukos 1989. gadā mana ģimene sāka saimniekot kādreizējā Zvārdes poligona teritorijā. Stāstīju, kā toreiz mūs spārnoja cerības un kā tās pamazām sabruka, kā smags darbs atstāja ietekmi uz veselību.

Šajā vācu sētā pirms 200 gadiem senči sāka veidot savu saimniecību, itin veiksmīgi attīstot piena lopkopību. Pirms Otrā pasaules kara te bija 12 hektāru saimniecība, divi zirgi, piecas govis, aitas, labības un kartupeļu lauki. Tolaik saimnieki bija diezgan pārtikuši. Kara laikā ēkas sabombardētas, bija palikusi vien vecā dzīvojamā māja. Mariannes tēvs Georgs un māte Frīda ar lielu centību saimniecību atjaunoja un atsāka seno nodarbošanos - piena lopu audzēšanu. Marianne, viņu vienīgā meita, apprecējās ar kaimiņciema puisi, un jaunā ģimene iesākto turpināja, uzlabojot govju šķirnes. Senāk šis ciems bijis zemnieku ciems, visi varējuši normāli iztikt, attīstot lauksaimniecību. Tagad no šīs apkaimes 50 zemnieksaimniecībām palikušas vairs tikai trīs.

Ernsts un Marianne ar lepnumu stāsta, ka viņu dēls Volfgangs izvēlējies studēt lauksaimniecību un pārņemt vecāku fermu. Tomēr Volfgangs ir skumjš. Viņa līgava traģiski gājusi bojā, un viņš atzīst, ka laikam nekad vairs nesatiks meiteni, kura būtu ar mieru kļūt par saimnieci laukos. Vācu meitenes lauku saimnieces nākotni neuzskata par sev piemērotu. Jokojot saku Volfgangam, ka tad jau viņam jābrauc lūkoties sievu Latvijā.

Eiropa zemniekus ieliek rāmjos

Visa saimniekošana tiek reģistrēta datorā, tomēr saimnieki rāda arī biezus dokumentu vākus. Vairāki biezi sējumi ir govju ciltsdokumenti. Vecajam saimniekam informācija uz papīra tomēr liekas drošāka nekā datorā ierakstītā.

Kādēļ tomēr no 50 zemnieksaimniecībām palikušas vairs tikai trīs? Saimnieki atzīst, ka pārmaiņas noteikusi Vācijas dalība Eiropas Savienībā. Brisele zemniekiem nosakot ļoti stingrus saimniekošanas rāmjus, radoša pieeja nav iespējama daudzo stingro noteikumu dēļ. Piena ražošanu nācies samazināt, jo samazinājies pieprasījums pēc vācu zemnieku ražotajiem piena produktiem. Tajā brīdī es atcerējos, ka veikalos tiešām biju redzējusi dāņu, beļģu, holandiešu un vēl citu valstu piena produktus, bet neatradu Vācijā ražotos. Ražošanas kvotas, ko nosaka Briselē, liek samazināt lopu skaitu, tātad arī izslaukumu. Ja saimnieks nevēlas likvidēt labas piena govis, jāpērk papildu kvotas, un tas palielina ražošanas izmaksas. Bet, ja kāds grib realizēt vairāk piena, nekā kvotas paredz, soda nauda ir tik liela, ka peļņa no piena lopkopības krietni samazinās. Vēl tagad atceros skumjas vācu zemnieku balsī - vai izdosies turpināt saimniekošanu savā ferma, vai arī...

Te nu brīdinājums Latvijas zemniekiem - pat vācu zemnieki ir pārliecinājušies, ka Eiropā nav vajadzīgi lauksaimniecības produkcijas ražotāji. Acīmredzot, tāpat kā tagad Vācijā, arī Latvijā saimniekiem nāksies domāt par jauniem nodarbošanās veidiem. Šādu izvēli jau nācies piedzīvot daudziem čakliem un godīgiem vācu zemniekiem, kuri pēc bankrota labu laiku nav spējuši attapties, pēc tam steidzami meklējuši citu darbu. Lielai daļai bijušo fermeru tagadējais darbs nav sirdslieta. Jaunā vācu laucinieku paaudze dodas prom no laukiem, bet vecākās paaudzes fermeri nespēj samierināties, ka Eiropas Savienība atņēmusi zemniekiem iespējas būt noteicējiem, saimniekiem, ražot un nopelnīt.

Arī man viņu noskaņojums pielīp, jo saprotu, ka šī strādīgā ģimene nespēs ilgi noturēties pretī Eiropas prasībām, un agrāk vai vēlāk Volfgangs, kuram lauksaimniecība ir sirdslieta, būs spiests meklēt darbu pilsētā. Vai varbūt viņam tomēr pietiks spēka un zināšanu nepadoties saimniecības iznīcībai?

Bažījas par nācijas nākotni

Man jādomā arī par to, ka Briselē laikam gan nevienu neinteresē valstu kultūra, tradīcijas, visu nosaka komercija, lielindustrija un globalizācijas tendences, kas visu nonivelē un vienādo pēc kopējiem standartiem. Saimnieki atzīst, ka vācu nācija un kultūra jau tagad ir izšķīdināta, jo valstī ir ļoti daudz ieceļotāju. Jaunieši ļoti aizraujas ar amerikāņu subkultūru, kas grauj ētikas principus, samaitā dzīves uztveri, slepkavības padara par dzīves normu. Lielajās Vācijas pilsētās uz ielas maz dzird vācu valodu, skan dažādas citas - turku, grieķu, angļu, itāļu, krievu... Par to norūpējušies Marianne, Ernsts un Volfgangs.

Govis mūžu pavada nebrīvē

Sarunās aizsteigušās vairākas stundas, un klāt vakara darbu cēliens. Piesakos iet palīgā saimniekiem. Pāris stundās, strādājot vācu zemnieka kūti, salīdzinu to ar mūsējo. Pie mums runā par nepieciešamību izflīzēt fermas telpas - tās, šķiet, ir tikai mūsu ierēdņu ambīcijas. Vācu zemnieka kūtī flīžu nav, un ēka ir jau diezgan veca. Volfgangs ar lepnumu rāda savu labāko govi. Piektās laktācijas govs Frinka gadā dod 9100 litrus piena, piena tauku saturs ir 4,8%, olbaltumvielu saturs - 3,65 %. Redzot, kā tiek turētas govis vācu fermā, jāatzīst, ka Latvijā pārsvarā govis jūtas kā karalienes. Tās guļ uz sausas, pakaišiem kaisītas grīdas, tiek izlaistas ganos zaļā pļavā. Nuja, mūsējās baro dundurus un odus. Vācijā ne dundurus, ne odus nemana, bet govis visu savu mūžu pavada nebrīvē - kūti, kur vasarā izņem logus, durvis, lai lopi justu svaigu gaisu. Jokoju, ka Latvijā govis bauda patiesu brīvību, bet saimnieki atsaka: "Cik vairs ilgi? Būsiet Eiropas Savienībā un visu darīsiet tikai tā, kā noteiks Briseles ierēdņi."

Visu barību lopiem pieved klāt, bet sienu dabū tikai teliņi. Govju pamatbarība - skābbarība un skābsiens. Spēkbarību no pašaudzētiem graudiem saimnieki gatavo paši. Bija žēl skatīties, ka jaunās teles cieši viena pie otras stāv vai guļ uz metāla režģu grīdas. Vācijā trūdmēslojums ir liels deficīts, viss gotiņu "zelts" izbirst un iztek cauri režģim un līdz ar spēcīgu ūdens strūklu tiek aizskalots uz baseinu, kur masa rūgst. Gāze, kas izdalās šajā procesā, daudzās saimniecībās tiek lietota dzīvojamo ēku un siltumnīcu apsildei. Pavasaros un rudeņos, kad baseinu saturu zemnieki izsmidzina uz laukiem, apkārtnē valda spēcīgs aromāts.

Ceru, ka "Ēvas" ciemu dienās Bavārijā šo jauko vācu zemnieku Ekertu sētā skanēs latviešu dziesmas kā sveiciens no mūsu zaļās zemītes.

"Ēvas" pasākumam jau izstrādāta piecu dienu programma - no 17. līdz 22. jūlijam. Tad novada centrā Kicingenā un Monzondhaimā notiks mūsu organizācijas talantu darbu izstāde, koncerti. Būs ekskursijas, kā arī piedalīsimies tradicionālajos Vācijas vīna svētkos.