"Tur ielikts viss mūsu mūžs"

Jaunauces pagasta "Igauņu" fermas saimniekus GUNTU UN ALBERTU VECVAGARUS apciemot mudināja paši jaunaucnieki - viņiem esot tik brangas un pienīgas govis, kā reti kuram.

Paši saimnieki gan no komplimentiem atgaiņājas: ko tur lielīsies, viņiem jau esot tikai tāda mazsaimniecība - ar 55 hektāriem zemes un astoņām govīm, cūkām un vistām. Tomēr apbrīnojams viņu sīkstums vairs ne jaunos gados sirdi un dvēseli ielikt darbā, lai gan varētu mierīgi un bez lieliem stresiem baudīt pensionāra dienas.

Palīdz dēli un mazdēli

Pirmo traktoru savai saimniecībai viņi nopirka pirms desmit gadiem, bet gadu vēlāk, kad beidza pastāvēt kolhozs, sāka saimniekot uz savu roku. "Kad bijām vienu zemes gabalu iekopuši, sastrādājuši, pieteicās zemes likumīgie mantinieki. Nācās atkāpties. Sākām zemi apstrādāt citā vietā, kur pirms tam bija aizlaists. Līdzko iekopām, atkal likumīgie saimnieki piesakās. Beidzot noskaidrojām, ka "Igauņu" zemei nav likumīgu mantinieku un pieteicāmies uz to. Tagad visi 55 hektāri ir mūsu īpašums, palīdzējām iegādāties 10 hektārus zemes Jaunaucē arī dēlam," stāsta Alberts Vecvagars.

Pietiek vietas ganībām, pļaušanai, audzē arī kviešus, miežus. Daļu labības izlieto lopbarībai, pārpalikumu pārdod. Saimnieks gan piebilst, ka pēc divām sirds operācijām nekāds spēkavīrs vairs neesot, smaga darba jāvairās, un galvenā darītāja esot dzīvesbiedre. Bet viņa atzīst, ka lieli palīgi ir abi dēli. Arot uz maiņām - gan tēvs, gan dēli. Un vai neaug dūšīgi palīgi - abi vecākā dēla puikas? Tie patlaban ciemojas Jaunaucē un labprāt, kā jau lauku puikas, palīdz kūtī. "Mazdēli strādā, ko vien var - sanes ūdeni, pakaisa, padzirda teliņus, kopā ar vectēvu brauc pēc lēcām, sagrābj tās, uzmana vistas un cāļus."

Jānis, kuram jau 11 gadi, par savu nākotni šobrīd nešaubās: "Es strādāšu laukos, man būs govis un cūkas." Brālis Mārtiņš šoruden būšot ābečnieks un par savu izvēli tik pārliecināts nav. Ome skaidro: puikām mājās nav cūku, tikai govis, un mazais no cūkām sākumā ļoti baidījies. Tikai pēc vairākām dienām sācis aprast.

"Mūsu gadagājuma cilvēki nepadosies un, kamēr varēs, audzēs lopus, strādās zemi. Tikai laiks rādīs, ko darīs jaunie," saka Gunta Vecvagare, bažīgi paslēpdama zem galdsegas smagā darbā mezglos savilktus pirkstus.

Vecākais dēls, kam sava saimniecība Ezerē, esot sacījis, ka zemi apstrādāšot. Viņam atdošot arī lopus, ja paši vairs nejaudāšot kopt.

Govis pelna saimnieku algu

"Dieviņš mums vēl kādu laiku atpūsties neļaus - pēdējos divus gadus govīm dzimst vienīgi telītes. Trīs pārdevām citiem, trīs nāksies pārdot gaļā, jo tām pircēju nav, bet aug vēl trīs. Visas paturēt nevaram," stāsta saimniece. Piena devējas ir raibās holšteinietes. Ganāmpulka ciltsmāti esot iegādājušies, kad kolhozs pārdevis lopus. No tās telītēm tagad izaudzis viss "Igauņu" govju pulciņš.

"Kad ieguvām "Igauņu" fermu, tajā viss bija izplēsts - dzirdnes, elektrības vadi, piena dzesētājs. Četras kailas sienas. Nācās sākt tikpat kā no jauna. Daļu govju stāvvietu pārbūvējām par cūku aizgaldiem. Tagad kūts ir iekārtota, ka tajā var staigāt kurpēm kājās," stāsta saimnieki.

Ik pārdienu Dobeles piena uzpircējas firmas "Zieds" mercedes ar cisternu iegriežas "Igauņos". Šī firma pērk tikai atdzesētu pienu un salīdzinoši labi samaksā par to - visu gadu nemainīgu cenu.

Gunta Vecvagare uzsver, ka ar tādu uzpircēju ir patīkami sadarboties. Par pienu samaksā laikus, un saimnieki zina, cik daudz attiecīgajā mēnesī nopelnīs. Protams, kā jau visiem gribētos vēl labāku samaksu par pienu, bet pašreizējā iztikt ļaujot.

"Bagāti neesam, skaitām ik latu, bet katru gadu kaut ko saimniecībai vajadzīgu nopērkam. Gotiņas pelna mūsu algu. Un ne tikai."

Iepriekšējos gados degvielas iegādei esot ņēmuši kredītu. Bet, ja parāds bankā, naktīs mierīgi gulēt nevar. Šis pavasaris bijis pavisam nervozs - viss apķīlāts kredīta saņemšanai, atmaksai ierēķināta nauda, ko saņemtu par cūkām. Bet cūkgaļas cena samazinājās gandrīz par 30 santīmiem kilogramā, un visi rēķini pagalam. Nācās aizņemties no radiem, lai tikai norēķinātos ar banku. Tagad izlēmuši degvielas pirkšanai tērēt pašu, ne bankas naudu. Nu krāj degvielai rudens darbiem, ziemā atlicinās naudu pavasara tēriņiem. Otrreiz tādu stresu, kā šopavasar, piedzīvot negribētos.

Grūti bijis arī pārdot pērnā gada graudus. Daļu izdevās realizēt kā sēklas labību Latgalē, bet ar kviešu vezumu nācās braukāt - vienā uzņēmumā to novērtēja kā lopbarību, otrā - kā labus pārtikas graudus. Bet cenu starpība - vairāk nekā 20 latu par tonnu. Tā nelielai saimniecībai ir liela nauda.

"Vienu rītu pie brokastu galda spriežam: ir cilvēki, kuri augām dienām noslaistās, un viņiem nekā nav. Mēs daudz strādājam, un arī mums brīžam naudas makā nav. Tad jau iznāk - starpības nav nekādas," spriež saimniece.

Nauda ieguldīta dzelžos

"Igauņu" saimnieki ir neatkarīgi no citu pretimnākšanas. Gandrīz visa tehnika lauku darbiem desmit gados sagādāta, izņemot rulonu presi un graudu kalti. Ar presi izlīdz radi, un kaltes pakalpojumus sniedz ļoti izpalīdzīgs kaimiņš Osvalds Šimkus. Vecvagari saka, ka ar savu tehniku strādājot radiem, bet tie savukārt brauc talkā "Igauņu" saimniekiem. Tā arī visi lielie darbi tiekot apdarīti.

"Dzelžos esam ieguldījuši visu darba mūžā nopelnīto," atzīst saimnieks Alberts un stāsta, kā veidojies viņu tehnikas parks. Kas pirkts, kas iemainīts, bet viens Belarus nopirkts par pusmiljonu repšuku. Izklausās drausmīgi liela summa. Tā pārdevējam atdota trīs gados.

"Agrākos laikos lauciniekiem nauda turējās tādēļ, ka nebija, ko pirkt. Pēc ikdienas precēm braucām uz leišiem. Tomēr bija naudas rezerve nebaltām dienām, kaut ko varēja iekrāt. Tagad iekrāt nav iespējams, un agrākās rezerves izlietotas," saka Alberts Vecvagars.

Ko atlicināsi, ja gadās pavisam neparedzēti tēriņi? Aizpagājušo rudeni kulšanas laikā kombainam salūza kloķvārpsta. Tā maksā 300 latu, un Latvijā nemaz nebija dabūjama.

"Tie, kam savas tehnikas nav, dažreiz nespēj izprast, kādēļ pakalpojums maksā dārgi. Saka: tu jau vālošanai dažus litrus degvielas esi iztērējis, cik tad tā izmaksā! Neiedomājas, cik maksā traktors, cik - vālotājs. Vālotājam viens jauns zars vien maksā 4 latus. Ej nu stāsti, ka, viņa laukā strādājot, tas salūzis, un man jāmaksā no savas kabatas. Tādēļ palīdzu radiem, tie man, lai ar svešiem nav lieku problēmu, " pārliecināts saimnieks.

Kad vaicāju, vai ir kas tāds, ko desmit zemniekošanas gados nācies nožēlot, saimniece teic: "Pagājušo nav ko nožēlot. Neviens kādreizējais kolhoza speciālists (biju veterinārfeldšere, vēlāk - lietvede, noliktavas pārzine) tos laikus atpakaļ nevēlas. Nožēlojami tas, ka par katru sava darba gadu esmu nopelnījusi vienu pensijas latu. Vai tiešām tik vien vērts mans darba mūžs?

Žēl, ka mums ir jau tik daudz gadu. Ja būtu atkal 40 gadu, kalnus varētu apgāzt. Tagad plāni ir daudz lielāki, nekā savos gados un ar savu veselību spējam izdarīt."