Audzē ķiplokus tirgum

Kas tur ko mācēt izaudzēt ķiplokus - tā pie sevis domāju pirms tikšanās ar jaunaucnieci GUNTU REINI, kura ķiploku audzēšanu "Nagliņās" izvērsusi jau pusotra hektāra platībā (neskaitot 0,7 hektārus sēklas lauka).

Guntas Reines pamatdarbs ir Zemes dienestā, bet piemājas saimniecībā ķiploku audzēšanu jau var uzskatīt par biznesu, kas varētu attīstīties. Tos lielākā platībā realizācijai sāka audzēt pirms astoņiem gadiem. Iesākums bijis viens spainis ķiploku sēklai.

Ķiploki prasa zināšanas un darbu

Gunta Reine atceras, ka vēl 90. gadu sākumā laucinieki izmēģinājuši specializēties - viens vairumā audzējis kāpostus, cits - burkānus vai mārrutkus. Gunta Reine izvēlējās ķiplokus. Kad dārzeņu audzēšanas bums pārgājis, viņa izdomājusi, ka tik vienkārši ar roku atmest nedrīkst, varbūt pienāks laiks, kad ķiploki būs pieprasīti.

Dažādi veicies astoņos gados, un šis gads pagaidām neliekas labākais - bija lietaina ziema, un iestādītās daiviņas pavasarī bija izstumtas augsnes virskārtā. Martā nācās tās stādīt atpakaļ zemē. Arī pārliekās lietavas jūnija beigās un jūlija sākumā ķiplokiem nepatīk. Tā var tikai šķist, ka ķiploki ir izturīgi, pieticīgi, atliek tikai iestādīt rudenī un vasaras beigās novākt. Tāpat kā citiem kultūraugiem, tiem nepieciešama aprūpe, rušināšana, pasargāšana no nezālēm un slimībām.

"Nav nekā viegla un vienkārša šīs kultūras audzēšanā. Pirmkārt, ķiploki prasa daudz roku darba gan stādīšanā, gan novākšanā un sagatavošanā realizācijai un sēklai.

Jau otro gadu domāju, cik ļoti vajadzīga kalte ķiploku žāvēšanai. Ja raža ir nevis viens grozs, bet gan 7 - 8 tonnas, to grūti izkaltēt tikai mājas kārtībā kaut kur bēniņos. Patlaban neliela pašgatavota kalte ir tapšanas stadijā."

Gunta Reine atzīstas, ka viņa, pēc pamatprofesijas dārzniece, ķiplokus mācījusies audzēt, vācot visu iespējamo literatūru. Diemžēl tādas ķiploku audzētājiem paredzētas literatūras latviešu valodā nav, ja neskaita dažus teikumus dārzeņkopju rokasgrāmatā. Trūkst speciālās informācijas - kad un kā vislabāk stādīt, kad un kā novākt, kādus minerālmēslus un ķimikālijas lietot - visas tās ziņas, kas nepieciešamas saimniecībai, kam ķiploku audzēšana būtu specializācija.

Ražotāji dod priekšroku gatavām piedevām

"Laikam jau cilvēki dzirdējuši par maniem ķiploku stādījumiem, jo nu jau vairāki mēģina un mācās šo kultūru audzēt vairumā. Dažkārt arī vaicā par ķimikālijām, mēslojumu. Tā kā manā saimniecībā raža ir virs 7 tonnām, varētu domāt, ka tā vajadzīga, piemēram, gaļas pārstrādātājiem, kečupu ražotājiem. Bet tā nav ne tuvu.

Ķiploku konkurenti ir dažādas jau gatavas garšvielu piedevas - esences, granulas, pulverīši, kam pārtikas ražotāji dod priekšroku un kas ir salīdzinoši ērti un ātri izmantojami. Lielāko ražas daļu nākas pārdot Rīgas Centrāltirgū, un tas līdz šim arī veiksmīgi izdevies (jāpārspļauj trīsreiz pār kreiso plecu). Arī "Spilva" izmanto pārsvarā ķiploku gatavās piedevas, granulas. Labi, ja mēnesī no mums paņem 30 - 40 kilogramu ķiploku. Nupat piezvanīja no "Spilvas", jūlijā pieprasīja piegādāt 100 kilogramu. Gaļas pārstrādātāji šad un tad nopērk kādu spaini ķiploku, bet tas mani neapmierina.

Vienugad "Spilvā" stāstīja, ka tur gribētu izmēģināt ražot ķiplokus marinādē. Ļoti sapriecājos. Bija viens noteikums - ķiplokiem jābūt nomizotiem. Jau gudroju, kā to izdarīt. Notīrītie ķiploki būtu jāsaber īpašā šķidrumā, lai tie nezaudē krāsu, un jāved uz uzņēmumu. Bet "Spilvai" tā marinēšanas ideja paputēja, un nekas par to nav zināms līdz pat šai dienai."

Gunta Reine saka, ka Eiropas Savienība viņai rada bažas. Ja grib konkurēt ar tās ražotājiem, būs nepieciešamas citas, intensīvi audzējamas, ķiploku šķirnes. "Man ir vietējie ziemas ķiploki. Atveda no Amerikas pamēģināšanai piecas ziemas ķiploku šķirnes. Ne visas te jūtas labi. Ir tādas, kam vajadzīgas kārtīgas ziemas ar salu un sniegu un kurām nav piemērotas mūsu atkušņainās un lietainās."

Nepieciešama speciālā tehnika un zināšanas

"Noņemšanās uz lauka ir visu sezonu. Ir tādi knifi, par kuriem uzzinu laika gaitā. Ārzemēs ir, piemēram, ķiploku stādīšanas mašīnas. Man tas ir roku darbs, un jāstrādā ne mazāk precīzi, kā to dara mehānismi. Vai cits knifs - kādā augstumā jānolauž ziedkopa, lai augs spēkus neiztērē tās veidošanā. Turklāt tas jādara, kamēr ziedkopa vēl nav atvērusies. Ja nokavē nolaušanu vai vispār neizdara, var zaudēt pat ceturto daļu ražas. Stādījums laikus jārušina, tāpat kā citas rušināmkultūras. Zināšanas vajadzīgas arī pareizā mēslojuma izvēlē, lai ķiploki augtu ar lielām galviņām.

Skaidrs viens, ka šo kultūru vairumā var audzēt tad, ja ir iespējas ražu izžāvēt. Pērn lauku novācām, kad Latvijā valdīja Riodežaneiro klimats - karstums dienā un naktī, pērkona lieti. Tad ļoti labi attīstās sīpolaugu puves, un bez miglošanas ar augu aizsardzības ķimikālijām neiztikt. Ja to dara pareizā laikā, pareizās devās un lieto pareizās ķimikālijas, nekādas vainas ķiplokiem nebūs. Tāpat pirms stādīšanas jālieto kodnes. Tas noteikti ir jādara, citādi puves klāt. Vai ķimikālijas neiespaido ražas kvalitāti? Piemēram, "Spilvas" laboratorijā rūpīgi pārbauda ķiploku kvalitāti, un nekādas atkāpes nedrīkst būt. Mūsu ķiplokiem nekad nitrātu, herbicīdu saturs nav pārsniedzis pieļaujamo.

Nedomāju, ka ir vērts audzēt un tirgum piedāvāt bioloģiski tīrus ķiplokus. Kas no manis tādu īpašo preci pirks un vai par to maksās vairāk, nekā par intensīvi audzētu? Nevienu šādi bioloģiskām metodēm audzēti ķiploki neinteresē. Te nav Eiropa."

Gunta Reine arī atzīst, ka tik lielai platībai jau būtu nepieciešama speciālā tehnika. Pirms ražas vākšanas jāpļauj laksti, vajadzīgs mehānisms ķiploku izcelšanai no vagas. Nācies nopirkt uz muguras nēsājamu miglotāju, un jau tas dod neatkarību. Tad, kad ir miglošanai piemērots laiks un atbilstoši apstākļi, līdz šim bija jāsamierinās, ka cits vispirms nomiglos savus sējumus un tad varēs atbraukt palīgā. Noderīgs mehānisms, ar kuru ķiploka galviņu sadala daivās stādīšanai, jo vairākus tūkstošus galviņu sadalīt ar pirkstiem ir ilgs un grūts darbs, īpaši, ja sausā laikā jau vagās ķiploki ir pamatīgi izžuvuši.

Patlaban ķiplokus stāda kartupeļu vagās, kur rindstarpas ir vairāk nekā pusmetru platas. Tā, pēc Guntas Reines domām, ir ne īpaši lietderīga platības izmantošana. Diez vai ārzemēs atļaujas tik daudz zemes atstāt rindstarpām.

"Gribētos izpētīt, kā šo kultūru audzē, piemēram, Holandē, kaut ko nošpikot. To, kas jau ir citur izdomāts, mums nākas gudrot un izmēģināt pašiem. Bet, ja būtu, kur pamācīties, divritenis otrreiz nebūtu jāizgudro."