Nīgrandē pļauj rudzus ar sentēvu metodēm

OSKARS BERĶIS jau nedēļu ar vienroci pļauj savā laukā rudzus, sien tos kūlīšos un liek statiņos.

Rudzus viņš nolēmis sēt tādēļ, ka daudzus gadus vienā laukā auguši kartupeļi. Lai zemi kaut cik attīrītu no dažādiem kaitēkļiem, ļoti piemēroti esot rudzi, kuru specifiskā smarža tiem nepatīkot.

Pavasarī Berķa kungs nebija domājis, ka rudzus nāksies pļaut tāpat, kā pirms sešdesmit gadiem tēva saimniecībā - ar vienroci. Izrādās, ka Nīgrandē šogad viņš rudzus iesējis vienīgais. Kombainieri atteikušies tos pļaut, jo rudzu stiebri esot pārāk gari. Ja būšot nopļauti, izkult varēšot.

Oskars Berķis labību iemācījies pļaut jau astoņu gadu vecumā. Viņš rāda sava rudzu lauka nopļauto daļu un stāsta, ka visu darījis tā, kā tēvs mācījis. Senos laikos uz rudzu rugājiem tika klātas linu saujas, tāpēc rugāji tādās kā slejās pāri laukam ir garāki. Kad lini uz tiem uzklāti, pa apakšu staigājis vējš, un lini labāk žuvuši. Viens otrs nīgrandnieks, redzot Berķi strādājam, pavelkot viņu uz zoba - kāpēc tik garus rugājus atstājot, kāpēc vēl pazaļus rudzus pļaujot? Bet visam ir sava gudrība, ko gados jaunie nemaz nezina. Arī rudzi nav par zaļiem, jo stiebri jau sausi un no zemes neko nesūc. Graudi nobriedīs vārpās.

Pļaušana ar vienroci, otrā rokā turot nelielu paštaisītu grābeklīti, ir grūts darbs. Berķim labā roka vienās tulznās. Viņš saka, ka neesot vairs tā spēka, kas jaunībā. Bet pieredzes bagātajam vīram vēl ir pamatīgs sīkstums.

"Nīgrandnieki nav redzējuši,