Veco kūti pielāgo jaunām prasībām

Kursīšu pagasta "Kalnenieki" ir ILZES un ULDA ROMAŅU īpašums. Saimnieki ir gados jauni un vēl tiesīgi izmantot jauno zemnieku statusu. Eiropas prasības, kas lopkopības fermās jāievieš līdz 2009. gadam, viņi uzskata par saprotamām un reālām.

Kūti modernizēt izlemj paši

Romaņu ģimene uzsver, ka pārmaiņas nepieciešamas ne jau baidoties no kontrolētājiem, bet gan pašu interesēs - lai būtu vieglāk, ērtāk un patīkamāk strādāt. Pēdējā gada laikā "Kalneniekos" ieguldīti krietni līdzekļi, lai rekonstruētu un modernizētu gan fiziski, gan morāli novecojušo kūti.

Pārtikas un veterinārā dienesta speciālisti jau bijuši šajā saimniecībā un skaidrojuši, kādas izmaiņas nepieciešams veikt līdz 2009. gadam, un Uldis Romanis saka: nekā briesmīga un pavisam neizpildāma nav.

Ilze stāsta, ka kontrolētāji tikai iesaka, kas un kad būtu darāms, bet neviens nespiež un nesoda, ja kaut kas nav paveikts. Viņi saprot, ka zemniekam trūkst līdzekļu, lai ražošanu pārkārtotu dažos gados.

Uldis stāsta, ka, piemēram, piena telpā lielums ir izdarīts, atlikuši it kā sīkumi, bet arī tie prasa ne mazums naudas, kuras patlaban nav. Šogad pilnībā rekonstruēts viss vecās kūts viens gals, un govju turēšana iekārtota pilnīgi par jaunu. Tur uzstādīta jauna Alfa slaukšanas iekārta, jauna dzirdināšanas sistēma, paaugstināta grīda. Līdzīga pārbūve nepieciešama arī kūts otram galam.

"Labi, ka kūts vienu daļu varējām pilnībā atbrīvot, lai tur pārbūvētu, ierīkotu dzirdnes, ievilktu piena vadu. Bet arī otrajā fermas daļā vēl ļoti daudz kas jādara. Viss nolietots - sovhoza laikos ierīkota, nu novecojusi elektroapgādes sistēma, nolietota ūdensapgāde, tas viss jāatjauno kapitāli. Kopš "Kalnenieku" privatizācijas visu laiku kūti esam lāpījuši, un pagaidām remontiem galu neredzam. Vissliktākais ir griestu pārsegums. Dēļi satrūdējuši, griesti jātaisa no jauna. Strādājam ne jau citu dēļ, bet, lai pašiem būtu labāk."

Bet saimniece Ilze piebilst, ka viņu pārmaiņas iepriecina: "Nevar salīdzināt laiku, kad pienu stiepām ar spaiņiem, dzesējām kannās ūdenī. Pirms diviem gadiem nopirkām jaunu piena dzesētāju - ar aprēķinu, ka tajā varēs atdzesēt apmēram 40 govju pienu. Nav arī jāuztraucas, vai piens būs pietiekami vēss un labi glabāsies - atdzesēšanu kontrolē kompjūters."

"Vēl ir dažādas tīrības nodrošināšanas, dezinfekcijas prasības, bet tās ir izpildāmas, viss atkarīgs no laika un naudas. Nu nav Eiropas standarti tik briesmīgi, kā runā. Vismaz patlaban nejūtam, ka kaut kas ir pārspīlēts, " uzsver saimnieks. "Mēs ziemā iztērējām visu naudu, ko vien varējām atļauties, kūts remontiem, pārbūvei, tādēļ nācās darbus pārtraukt. Tie arī turpmāk prasīs ieguldījumus. Patlaban man jāizmaksā uz līzinga saņemtā slaukšanas iekārta. Nauda jāatlicina ne tikai kūts rekonstrukcijai, bet arī citām vajadzībām. Jāremontē kombains un pārējā tehnika. Saimniecībā vajadzību ir ļoti daudz, un tādēļ ir jāizlemj, kura šobrīd ir svarīgākā, tai tad arī tiek nauda."

Vajadzīgi lieli ieguldījumi

"Patlaban mums ir 23 govis, bet kūtī ir vieta 42 govīm," stāsta Ilze un Uldis Romaņi. "Pamazām audzējam klāt jaunas gotiņas, bet lopu skaita palielināšanu īpaši neforsējam. Piena nauda ir tikai tik liela, lai uzturētu lopus, bet tā neļauj attīstīties. Patlaban par augstākā labuma pienu saņemam regulāru, tomēr tikai 9,5 santīmu samaksu, tas ir maz. Ar tādu maksu var tikai izvilkt dzīvību. Ja par piena litru zemnieks saņemtu vismaz 15 santīmu, tad varētu puslīdz droši plānot daļu nopelnītā izlietot rekonstrukcijai. Bet tagad aizvien nākas iekrist parādos. Pavasarī aizņēmos "Saldus agroķīmijā", tagad, kad vien tieku pie naudas, pamazām parādu atdodu."

Uldis arī piebilst, ka prasības arvien pieaug, bet no valsts būtībā nekāda atbalsta nav. SAPARD programmas līdzekļus iegūt ir pārāk sarežģīti. Bet ņemt lielu kredītu fermas pārbūvei ir riskanti - piena lopkopība tik tikko atpelna izdevumus."

Uldis atceras pērnā gada bēdīgo pieredzi, kad kārtojis dokumentus subsīdiju saņemšanai par jaunajām fermas iekārtām. Kad formalitātes bija nokārtotas, izrādījās, ka naudu šiem mērķiem vairs nepiešķir. "Bijām taču rēķinājušies, ka, būdami jaunie zemnieki, saņemsim atpakaļ 35% no iekārtās ieguldītajiem līdzekļiem - vairāk nekā 2 tūkstošus latu. Tā nauda būtu pietiekama minerālmēslu, degvielas, ķimikāliju iegādei, un pavasara darbiem man nebūtu jāņem resursi uz parāda. Tas nozīmē, ka šovasar es varbūt spētu turpināt fermas pārbūvi. Bet nekā. Subsīdijas par slaucamajām govīm, sējplatību saņemam, bet tā ir salīdzinoši maza nauda. Subsīdijas par sivēnmātēm ir 5 lati gadā par katru. Ja izdala uz katras gada metienu - 20 cūkām, par katru cūku valsts piemaksājusi divarpus santīmu.

Man nav nekas pretī izdarīt to, ko prasīs Eiropas standarti, ja vien es varētu par pienu saņemt tikpat, cik zemnieks Eiropā."

Saimnieki ar lepnumu rāda, kas kūtī jau padarīts. Piena telpā priecē jaunās iekārtas, dzesētājs, bet skaidrs, ka te vēl jāiegulda līdzekļi, lai izskatītos, kā prasa Pārtikas un veterinārais dienests. Nomaināmas vecās, šķirbainās koka durvis - tām esot jābūt ar viegli kopjamu virsmu. Arī griestiem vajadzīgs cits segums, lai no tiem pienā nebirtu krīta vai krāsas plēksnes. Nederēs nelīdzenā betona grīda, tai vajadzīgs gluds segums. Darāmā it kā nav daudz, bet cik maksā vairāku durvju nomaiņa - bail rēķināt.

Cūkas jānošķir no govīm

Uldis skaidro, ka līdz rudenim gribētos vēl kaut ko neizremontētajā kūts pusē padarīt, ja vien varēs atlicināt naudu. Zem viena jumta "Kalneniekos" tiek turētas gan govis, gan cūkas, bet ir pieprasīts šīs abas dzīvnieku sugas nodalīt, tādēļ kūtī jau pa daļai uzbūvēta starpsiena. Cūku novietnē ielikti dubultie griesti, bet govju kūtī vajadzīgas ventilācijas lūkas. Tur būtu jāieliek lielāki logi, lai telpā vairāk gaismas.

"Kad rekonstruējām, zinājām, ko gribam paši un kā vajag būt, atlika darīt. Tādēļ sākām pārbūvi jau laikus, lai paspētu izdarīt līdz 2009. gadam. Viena, divu gadu laikā būtiski uzlabot piena lopkopību nav iespējams."

Romaņi spriež, ka lielās saimniecības var atļauties un tām ir lielākas iespējas pārbūvēt vecās kūtis un modernizēt piensaimniecību, bet diez vai tas iespējams mazās kūtiņās, kur vienā telpā mitinās govis, cūkas un citi mājlopi. Remonta laikā tos nav iespēju pārvietot uz citu kūts daļu, un nav arī iespējams nodalīt savu telpu ar sienu katrai sugai.

"Ja Eiropas standartus prasīs kūtsmēslu krātuvēm, tad arī lielajām saimniecībām klāsies smagi. Lai te būtu, kā Eiropas fermās, "Kalneniekiem" betona rezervuārs izmaksās vismaz 10 tūkstošus latu. Bet mums vispirms jātiek galā ar kūti, jo tajā pelnām naudu, pēc tam var domāt par ko citu."

Ilze un Uldis Romaņi atzīst, ka diez vai kādreiz ar atvieglojumu varēs apgalvot, ka nu beidzot viss gatavs. Mainās prasības, lopkopībā aizvien tiek ieviests kaut kas jauns, un atkal būs jādomā, kā neatpalikt. Lai izsekotu pieaugošajām prasībām un mainīgajai dzīvei, cūku mītni, piemēram, pārbūvējam jau trešo un varbūt ne pēdējo reizi.