Igauņu un latviešu bites runā vienā valodā

Četras bagātas dienas pie kolēģiem Igaunijā aizvadīja Latvijas bitenieki.

Viņus vienkop saaicināja un pēc pieredzes uz kaimiņvalsti braukt mudināja Saldus uzņēmējdarbības un tūrisma informācijas centra vadītāja Aija Žideņa, bet pacietīgi gan uz priekšu, gan dažbrīd atpakaļgaitā pa šauriem dravu ceļiem izvadāja Ventspils šoferītis Ivars.

Braucēji - Saldus, Liepājas, Talsu, Tukuma, Dobeles, Rīgas, Valmieras rajona bitenieki. Taču jau pirmā tikšanās ar kolēģiem robežas viņa pusē liecina, ka latviešu dravnieki nav braukuši tikai skatīties un klausīties, bet arī dalīties savā pieredzē. Bites, tāpat kā to kopēji, saprotas profesionāļu valodā. Un cik tad galu galā esam viens no otra tālu! Vienubrīd ceļš Igaunijas pusē virzās tieši gar robežu - līdzās ceļa zīmēm uzstādīts brīdinājums, ka aiz grāvja sākas citas valsts - Latvijas - teritorija.

Igauņu bitenieki kooperējas

Valgas rajonā netālu no Harglas ir Jāna Tūla drava. Viņam te pieder neliela guļbūve, un saimnieks nemaz nekaunas, ka aiz dārza aizauguši lauki un brikšņi - bitēm tur labu labās dabīgās ganības. Tās viņš izmitinājis daudzkorpusu putuplasta stropos (tādi Igaunijā esot tikai kādiem 10 biteniekiem). Mūsu bitenieki, kam tādi stropi vairs neliekas pasaules brīnums, tomēr pētī, kāda ir stropu grīdiņa, pamats, rāmīšu izmēri. Jāns atzīst, ka medus ievākums daudzkorpusu stropos lielāks nekā parastajos. Viņam pieder 120 saimes. Mūsējie spriež, ka ar igauņiem ir grūti konkurēt, jo medus cenas līdzīgas, bet cukurs bišu barībai divreiz lētāks nekā Latvijā. Smejas - varbūt kooperēties ar Jānu un izvietot saimes visgarām Latvijas robežai. Lai tad tās pārpumpē Igaunijas lēto cukuru uz Latviju.

Bet Jāns Tūls tiešām ir igauņu bitenieku kooperatīva vadītājs. Kooperatīvs pastāv tikai piecus gadus. Kad bitenieki sprieduši par medus kopīgu realizāciju, kooperēšanās idejai bijis daudz piekritēju. Bet izrādījās, ka fasēšanas iekārtu, burciņu, etiķešu iegādei un citām vajadzībām nepieciešami prāvi ieguldījumi, un vairums bitenieku nav vēlējušies kopējā lietā dot savu artavu. Patlaban ir apvienojušies 8 biedri, kooperatīvs uzpērk viņu produkciju, fasē un izplata tirdzniecības tīklā. Jāns uzsver, ka kooperatīvā jābūt vienam cilvēkam, kurš diendienā kārto tikai medus un citas dravu produkcijas realizācijas jautājumus. "Pirmajā gadā tas var arī neveikties, bet pēc trim, četriem gadiem kooperatīva biedri pārliecināsies, ka bija vērts apvienot spēkus un naudu.

Būvējām jaunu medus fasētavu, un tie bija lieli ieguldījumi, jo kredītu neņēmām. Lai pirmajā gadā iekustinātu visu kooperatīva mehānismu, bija vajadzīgi vismaz 3 miljoni kronu - ap 100 tūkstošiem latu. Tos mēs kopīgi savācām." Jāns arī stāsta, ka Igaunijā esot otrs bitenieku kooperatīvs - Hījumā salā. Jāna vadītais kopoperatīvs medu piegādā vairumbāzēm, kā arī tieši tirgotavām Tallinā un Tartu. Vidējas ražas gadā fasē un realizē ap 50 tonnām medus.

Patlaban kooperatīvā jaunus biedrus nepieņem, lai gan nu jau arī citi bitenieki vēlas pievienoties.

"Vai tad mūs nepieņemtu?" painteresējas Artūrs no Auces. "Ja kāds piedāvātu ļoti, ļoti vērtīgu ideju, varbūt..." atsmej Jāns.

Tādos periodos, kad jūtams - medu pērk maz, nākas vairāk reklamēt. Ipaši efektīva esot reklāma sieviešu žurnālos. Bet žurnālos lauku ļaudīm reklāmai jābūt viltīgai - lai pat laucinieku iekārdinātu pirkt medu. Tad nu der konkursi, dažādas sacensības, piemēram, medus ātrēšanā.

Šogad Igaunijā esot labs medus gads - vidēji no saimes iegūst 60 - 100 kilogramus medus. Smaga ir konkurence ar importa medus ievedējiem (medu Igaunijā oficiāli ieved 5 - 6 firmas), jo vienīgi importam no Krievijas ir 20% ievedmuitas tarifs. No valstīm, ar kurām Igaunijai ir brīvās tirdzniecības līgums, medu ieved bez ievedmuitas. Igaunijā esot tikai aptuveni 100 bitenieku, kam dravniecība ir pamatnodarbošanās, lielākajā dravā ir 300 saimju.

Reins Mēniste ir jauns bitenieks, un viņa saimniecībā mūsu bitenieki pēta, kādai jābūt dravas mājai, lai tā atbilstu visām Eiropas Savienības prasībām. Reins stāsta, kā par modernu dravas māju pārbūvējis no mežniecības nopirkto strādnieku vasaras namiņu.

Pircējus iekārdina ar jaunu produkciju

"Šis ir īpaši ražīgs gads," iepazīstoties ar Latvijas biteniekiem, saka Maire Valtina. Neesot nevienas saimes, kura būtu ienesusi mazāk par 100 kilogramiem medus, bet viena pat 170 (latvieši neticīgi groza galvu). Kur bites tādu daudzumu savākušas? Mežā, dārzos, pļavās. Un vēl? "Skatieties!" saka Maire un norāda uz lieliem ugunspuķu klājieniem aiz autobusa loga. To te tiešām daudz un līdzīgi, kā pie mums usnes, tās pārņem neapstrādātas zemes ļoti lielas platības. Tomēr šogad īpaši liela bijusi meža ziedu medus raža. Maires un Igora Valtinu saimniecība ir netālu no Pajusti pilsētiņas. Biteniece stāsta, ka viņa gatavo tādu produkciju, ko pagaidām Igaunijā nepiedāvā neviens cits. Ideja aizgūta Dānijā.

"Parastu medu ražo un piedāvā visi bitenieki. Bet pircēju interesē daudzveidība. Es gatavoju medus maisījumus, patlaban 15 veidus - medu ar ziedputekšņiem, eļļām, smiltsērkšķiem, propolisu, ar kadiķogām, ķimenēm, pipariem, sinepēm, ar kečupu, šokolādi un vēl visdažādākos. Eksperimentēju, jo maisījumu dažādība ir neierobežota. Ar piedevām jārīkojas prātīgi. Ja to pārāk daudz, medus sāk pelēt. Ik sestdienu, svētdienu ar savām burciņām dodos uz gadatirgiem, lieliem pasākumiem.

Biteniekam jāprot ne tikai ražot medu, bet arī daudz runāt, lai to pārdotu. Ne visiem tas izdodas. Es ar pircējiem daudz runāju, iedodu drukātu informāciju. Tie, kuri iepazinuši manu medu, nākamreiz vairs nav jāpārliecina. Viņi nāk iepirkties paši un atved līdzi savus draugus, paziņas."

Maire stāsta, ka savulaik dēla slimības dēļ bijusi spiesta atstāt darbu un dzīvokli Tallinā un pārcelties uz laukiem. Audzējusi govis, cūkas, viņai bijis veikals, kafejnīca. bet, kā jau laukos, - ienākumi mazi. Viendien viņas pagalmā ieklīdis bišu spiets. Ko ar tādu lai iesāk? Braukusi pie pieredzējuša bitenieka pēc padoma. Viņš sacījis - lai laižot stropā. Tā sācies vaļasprieks, kas nu kļuvis par darbu.

Maitsam ir draugi Latvijā

Pie sava skolotāja Maitsa Mardlas Maire ved mūs uz bijušo Rakveres mežniecību. Interesanti, ka Igaunijā 1963. gadā katrai mežsaimniecībai bija jāierīko drava un jāalgo bitenieks. Maitss ir viens no šiem mežu biteniekiem un 10 gadus skolojis biteniekus mežniecību vajadzībām. Viņa pārziņā bijušas 400 saimes. Kopš 1990. gada viņam ir privātā drava ar 100 saimēm. Ar bitēm draugos Maitss ir jau 52 gadus, un jaunākajiem kolēģiem no Latvijas daudz ko pastāsta. Viņš atceras arī, ka padomju laikos nereti braucis uz Latviju pie bitenieka Auzukalna, pie Andreja Miža, kopā izgudrojuši ziedputekšņu ieguves tehnoloģiju, kas vēlāk ieviesta Igaunijā un Latvijā.

Pie sirmā bitenieka var redzēt, kādām jābūt bitenieka darba telpām, lai tās atbilstu ES prasībām. Igaunijā ES prasības obligātas no nākamā gada un, atšķirībā no Latvijas, kur tās jāievieš tiem, kuri realizē vairāk par 4 tonnām medus, Igaunijā tās visiem vienādas. Ne tikai medus telpā, arī noliktavā, darbnīcā, garāžā katram instrumentam, ierīcei sava vieta, ir parocīgs un asprātīgi izgudrots aprīkojums.

Maitss ar interesi klausās, ka Latvijas biteniekiem ir sava preču zīme, pēc kuras pircējs pazīst Latvijas medu. Diemžēl Igaunijā tādas zīmes neesot. Katrs bitenieks pats gudrojot, kā iekārdināt pircēju. Viņš uz sava medus burciņām rakstot "Medus, salds kā skūpsts".

Sarunas pie Maitsa ieilgst līdz krēslai, un Maire piedāvā teltis uzsliet viņas dārzā līdzās dravai. Tā arī darām. Bet pie ugunskura līdz vēlai stundai risinās bitenieku piedzīvojumu stāstiņi.

Citādi un tāpat kā Latvijā

Aija parūpējusies, lai redzam arī ko vairāk par igauņu dravām. Tā tiekam divās rūpīgi sakoptās pilīs, kuras pārtapušas par dārgiem viesu namiem, - Sangastē un Sagardi muižā, kura mazliet atgādina Rundāles pili - ar plašu iekšpagalmu, ko ieskauj ēku komplekss. Nelaimējās nopeldēties Peipusa ezerā - tas smird, pūstot daudzām izskalotām beigtām mazām zivtiņām, kas Igaunijas krastā atpūstas no ezera Krievijas daļas. Tur zvejnieki tās izmetot atpakaļ ūdenī. Toties izbaudām jaukus brīžus, sildoties pie Igaunijas dižākā akmens, peldoties dzidrā jūrā pie Kundas un bradājot seklā upītē virs lielākā Igaunijas ūdenskrituma Jēgala Joe. Priecājāmies, vērojot, ka Igaunijā top daudzas atpūtas vietas tūristiem, bieži - guļbūvju namu ciematiņi, mazas kafejnīciņas, kā tiek atjaunotas nu jau privātas muižu ēkas un pilis. Un salīdzinām - tāpat kā Latvijā, arī Igaunijā daudzviet lauki jau izmiruši.