"Es vēl papriecāšos par jaunaudzēm."

"Mežam, tāpat kā labības laukam, ir savs sējas un savs ražas laiks. Bet, priecājoties par mežu, saimniekam jārēķina, kā tajā ilglaicīgi pelnīt."

Tā, tiekoties ar mūsu rajona mežu īpašniekiem, sacīja Latvijas mežu īpašnieku asociācijas vadītājs Ēriks Zaķis.

Stāda jaunu mežu

Blīdenes "Liepukroga" saimniekam ANDRIM PŪLIŅAM pieder vairāk nekā 90 hektāru saimniecības Dūrās, trešdaļa ir mežs. Ir nogabali, kur var iegūt kokmateriālus, ir jauktu koku audzes, ir arī dūksnainas vietas, kur labs mežs nekad neaugs. Saimnieks spriež, ka kailcirtē būtu cērtami kādi trīs hektāri, pārējā platība ir kopjama, retināma. Dūrās zeme nav meliorēta, tikai piekto daļu platības iespējams izmantot lauksaimniecībā, bet mazos lauciņos sēt neatmaksājas. Saimnieks iznomā pļaujamgabalus, bet uzskata, ka ar laiku arī šī zeme jāapstāda ar kokiem, varbūt ar Ziemassvētku eglītēm.

Saimnieks jau apstādījis ar eglītēm trīs hektārus un aptuveni tikpat - ar bērziem. Neapmierināts ar steidzinātiem divgadīgiem bērzu stādiem, kuri nav pieradināti pie lauka apstākļiem, izsalst. Daļu stādījuma apgrauzuši meža dzīvnieki, kopumā jau apstādītajā platībā bojā aizgājusi trešdaļa stādu. Ar jaunajām eglītēm tādu nepatikšanu nav bijis. Vienīgi jārūpējas, lai tajās neiemājo mizgrauži un citi koksnes grauzēji.

Pirms pāris gadiem akciju sabiedrība "Latvijas finieris" rīkoja akciju "Stādīsim bērzus!" ar mērķi ieinteresēt privātos zemes īpašniekus nemeliorētajās platībās stādīt bērzus. "Latvijas finieris" šo akciju atbalstīja arī finansiāli, daļēji sedzot stādu iegādes izmaksas. Uzņēmums cerēja, ka pēc gadiem tieši šie zemnieki piedāvās finierklučus no sava meža. Arī Andris Pūliņš iesaistījās akcijā. Pirms stādīšanas bija jāsagādā dokumenti, ka konkrētajā vietā tiešām var stādīt bērzus, ka zeme nav meliorēta un netiek izmantota lauksaimniecībā. Doma laba, tikai finierkluču raža no šīs platības būs pēc gadiem 50, toties papīrmalka - pēc gadiem 30.

"Mans stādītais mežs dos labumu bērniem, mazbērniem, bet es par jaunaudzēm tomēr savā mūžā paspēšu vismaz papriecāties."

Jūt cenu šūpošanos

"Lai ģimene varētu iztikt tikai no sava meža, īpašumā jābūt vismaz 100 hektāriem, kur katru gadu ir 1 - 2 hektāru kailcirte un ar to var pelnīt," spriež Andris Pūliņš.

Viņš cenšas nopelnīt gan no sava meža, gan, ejot palīgā cirsmās citiem. Dažādi gājis ar kokmateriālu iepircējiem. Bijuši tādi, kuri, gribēdami nosist cenu, pārmetuši, ka baļķi šķembu pilni. "Kokmateriālu cena ļoti mainās un atkarīga no Krievijas mežu eksporta. Līdzko tirgū parādās daudz lētas koksnes, to jūt gan liels, gan mazs Latvijas mežu izstrādātājs. Papīrmalkai īsā laikā cena šūpojas pat 3 - 4 latu robežās par kubikmetru. Kad nokrīt cena, sākas nesaudzīga un dažkārt arī nepamatota brāķēšana. Ja pasaules tirgū kokmateriālu sāk trūkt, cena ceļas, un arī brāķētāji nekasās pie katra sīkuma. Bet, ja esmu izcirtis un nokrāvis pie ceļa, nevaru atļauties labākus laikus un augstāku cenu. Ziemā koks ceļa malā var pastāvēt, bet vasarā tas ātri zaudē kvalitāti. Turklāt baļķu grēda var iepatikties zaglim, un es nedabūšu neko. Parasti ziemā cena tomēr ir augstāka nekā vasarā. Bet ne jau katru gadu man ir, ko cirst un ar ko pelnīt. Ja šogad kaut ko nopelnu, tas nenozīmē, ka man būs, ko cirst nākamajā gadā. Labākajā gadījumā, tīrot mežu, būs kāda krava papīrmalkas vai malkas."

Par malku, ko tik lielā platībā varētu gatavot regulāri, Andris Pūliņš izsakās skeptiski - lai to sagatavotu, izvestu pie ceļa, izdevumi ir aptuveni četri lati par kubikmetru. Tas pircējam bieži liekas jau par dārgu. Tomēr viņš malkas pircējus sameklē gan blīdenieku vidū, gan piegādājot Blīdenes katlumājai. Malka vesta pat uz Tērveti. "Es priecātos, ka varētu piedāvāt katlumājas vajadzībām katru sezonu vairāk malkas un par to slēgt līgumu. Bet regulāras lielas piegādes nodrošināt nevaru, tādēļ vedu, kad vajag. Esmu jau uzkrājis zināšanas par realizācijas vietām - kur pieņem baļķus, kur - papīrmalku, kur varu pārdot malku, un šī pieredze man ļoti noder."

Labus ļaudis no meža ārā nedzīs

Kad vaicāju, vai savā mežā viņš ļauj iet ogotājiem, sēņotājiem un medniekiem, Andris Pūliņš tikai atsmej: ja kāds gribot būt tik liels privātīpašnieks, ka citus savā īpašumā nevēlas redzēt, lai ceļ ap mežu žogu. Viņš to nedarīšot. Ja kāds tīšuprāt neposta, nepiegružo vai ar uguni neapdraud mežu, - lai sēņo, rieksto, ogo. Bet par medniekiem īsa runa - pats esot mednieks, un kādēļ lai neļautu citiem medīt savā mežā? Var tikai priecāties, ka mednieki palīdz tikt galā ar trakām lapsām vai jenotsuņiem, nošauj kādu vilku, piebaro mežazvērus. Diemžēl ne visi ciena cita īpašumu un darbu. Saimnieks izcirtumā pie ceļa bija atstājis arī divus prāvus ozoliņus. Jāņos kāds vienu nocirtis ozolzariem.

Saimnieks atzīst, ka par Blīdenes mežu izsaimniekošanu nav dzirdēts. "Mums ir labi un prasīgi mežsargi, kontrolē, kas un kad tiek cirsts, vai pēc tam tiek apstādītas platības, un tas ir normāli. Vienu laiku bija uzskats, ka privāts īpašums ir svēts un nevienam nav tiesību skatīties, ko tajā dara vai nedara. Bet kontrolei jābūt, un es domāju, ka ar laiku tā būs vēl stingrāka. Mežu īpašniekiem ir dažāda attieksme. Dažs izkopj mežu kā parku, cits izzāģē un cirsmu atstāj kā kaujas lauku."

Andris Pūliņš pēc izglītības ir agronoms, bet, ja būtu iespējas, turpinātu mācīties kādā no divām sirdij tuvām specialitātēm - būvniecībā vai mežkopībā. Viņa kursabiedri ieguvuši otru specialitāti, tagad ir juristi, banku darbinieki, ekonomisti. Varbūt viņš pēc gadiem būs diplomēts mežkopis?