Algo sējumu ravētājus

Otrdiena, 25. jūn., 2024 ZANE SPROĢE

Previous Next

Grupa Saldus novada lauksaimnieku maija vidū viesojās Dienvidkurzemes novada Durbes pagastā saimniecībā SIA Krastmaļi sēklas, kur audzē ne vien ierastas graudaugu kultūras, bet arī Latvijā mazāk dzirdētas, piemēram, linus un inkarnāta āboliņu, kura lauks ziedēšanas laikā piesaistīja medijus un citus interesentus.

Agronoms Mārtiņš Flaksis pastāstīja, ka uzņēmums apsaimnieko 660 hektārus. Tajos aug ziemas rapsis, kvieši, auzas un mieži, kā arī zālāju kultūras, āboliņš, facēlija, lini, zirņi un citi augi, ko pārējiem grūti izaudzēt. M. Flaksis atzīst, ka viņam patīk eksperimentēt. Tādēļ nav jābrīnās, ka durbeniekam pieredze arī sojas, kvinojas, rudzupuķu, gurķeņu un citu augu vākšanā un kulšanā, kā arī starpkultūru maisījumu gatavošanā. Katru gadu Krastmaļi sēklas laukos zaļo ap 12 dažādu kultūru. Latvijai neraksturīgo nesēj mazā izmēģinājuma lauciņā, bet uzreiz vairākos hektāros.

Ja eksperiments nav jaunas kultūras audzēšana, tas var būt arī kādas teorijas vai idejas pārbaudīšana dabā. M. Flaksis uzskata, ka šāda domāšana atšķir viņu no citām saimniecībām. Izaudzēto lielākoties eksportē uz Igauniju, Lietuvu, Poliju, Franciju, Čehiju un Itāliju.

M. Flaksis atzīst, ka nemitīgi seko līdzi jaunumiem sēklu jomā un papildina zināšanas dažādās Eiropas valstīs. Tur nodibinājis kontaktus un nereti šādā veidā arī saņem interesantus pasūtījumus, piemēram, reiz vāciešiem kūla rudzupuķes.

Uzdevums izaudzēt dīgtspējīgas sēklas nav viegls darbs, taču agronomam patīk izaicinājumi. Kūlums labi jāizžāvē un jāiztīra. Vienīgā kultūra, kura saimniecībā nav audzēta sēklai, ir ziemas rapsis.

Krastmaļi sēklas laukus pēdējo reizi apara 2017. gadā. Kopš tā laika intensīvi sēj starpkultūras, un reizi trīs četros gados nepieciešama minimāla augsnes apstrāde ar diskiem. Agronoms stāsta, ka izrunātais ražas kritums un citi bezaršanas trūkumi viņa saimniecībā līdz šim nav novēroti. Viņš saprot, ka augsne visur nav vienāda, tādēļ, kas der Krastmaļi sēklas laukos, var nederēt citiem saimniekiem.

“Līdz idejai par bezaršanu cilvēki parasti nonāk divos gadījumos: kad nav naudas un vajag taupīt finanses, kā arī, kad naudas pietiekami, taču ir neinteresanti, tādēļ rodas vēlme eksperimentēt. Līdz šim vienīgais trūkums ir neuzticēšanās paša veselajam saprātam. Arī šopavasar pilnībā neticēju, ka daļa lauku būs labi bez diskošanas, tādēļ tomēr tos minimāli apstrādājām. Vajadzēja būt pacietīgākam,” atceras durbenieks.

Bezaršana nenozīmē, ka par lauku sezonā jāaizmirst. Lai saglabātu augsnes auglību un irdenumu, tajā jāiegulda laiks un pūles — regulāri jāsēj starpkultūras, jākaļķo, jālieto komposts minerālmēslu vietā.

M. Flaksis saimniecību pārņēmis no tēva. Par dēla eksperimentiem viņš bijis skeptisks, taču atļāvis saimniekot ar alternatīviem paņēmieniem pie norunas, ka nesamazinās raža un nav cita veida ekonomiski zaudējumi. Citi zemnieki baidās, ka, nearot zemi, būs jālieto vairāk ķimikāliju, taču M. Flakša pieredze rāda, ka herbicīdu lietošana nav palielinājusies. Dažkārt nezāles no sēklas laukiem izravē ar rokām: vējauzu no ziemas kviešiem vai skābenes no āboliņa. Saimnieks pārliecināts, ka ieguldītās pūles atmaksājas. Tie paši darbinieki izstaigā arī zirņu laukus un izplūc pelēkos ziedus.

Viņš pārliecināts, ka visefektīvākais veids, kā pirms ražas dīgšanas nomākt nezāles, ir lauku miglot ar glifosātu saturošiem līdzekļiem, jo atšķirībā no preparātiem, kas domāti smidzināšanai uz augsnes, paliek tikai noindētajās nezālēs, nevis augsnē, jo reaģē uz hlorofilu. Ziemas kviešos reizēm lieto fungicīdus, taču ar pesticīdu lietošanu neaizraujas. Saimniecībā tur arī bites, tādēļ insekticīdu lietošanu katru gadu rūpīgi izsver.

Pirms desmit gadiem M. Flaksis daudz laika veltīja Eiropas sēklu tirgus pētīšanai. Tur aizvien populārāki kļuva dabisku pļavas augu maisījumi. Taču tā kā vienai pļavai domātā mikslī ir vairāk nekā 30 augu, pašiem visas sastāvdaļas izaudzēt nav izdevīgi, tādēļ daļu sastāvdaļu iepērk.

Bieži cilvēki ir vīlušies par rezultātu, jo gaida, ka sasētais pleķītis visu laiku ziedēs un piesaistīs tauriņus un citus kukaiņus, taču dažās attīstības fāzēs, dabiska pļava izskatās pēc vienkārši nenopļauta lauka. Turklāt ar gadiem daži augi pazūd, bet to vietā ieaug agresīvākas vietējās sugas.

Latvijā izaudzē 10 % no Francijas vajadzībām nepieciešamajiem sēklas liniem, pusi Krastmaļi sēklas laukos, kur tie aug 100 hektāros, bet otru daļu citviet — Rēzeknē, Tērvetē, Rudbāržos un Daugavpilī. Itāļi interesējas, vai latvieši varētu izaudzēt linus arī eļļai. M. Flaksis stāsta, ka pārtikai domātus linus audzē, sadarbojoties ar lietuviešu zemniekiem.

“Vecmammai, kura arī savulaik bija agronome, katru gadu atskaitos par ražas iznākumu. Kad audzēju facēliju, aizvedu viņu tur nofotografēties, šogad brauksim uz zilo linu lauku,” stāsta durbenieks.

Citi raksti sadaļā: Ekonomika

Šī tīmekļa vietne izmanto sīkdatnes

Mūsu tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes, lai nodrošinātu un uzlabotu tīmekļa vietnes darbību, sniegtu vietnes apmeklētājiem pielāgotu informāciju par mūsu produktiem un pakalpojumiem, analizētu vietnes apmeklējumu. Lietotājam jebkurā brīdī ir iespēja piekrist, atteikties vai mainīt savu piekrišanu. Vairāk informācijas par izmantotajām sīkdatnēm skatīt sīkdatņu izmantošanas noteikumos.

Lasīt vairāk