"Ieraudzīju traktoru un talciniekus..."

Šis rudens Jaunlutriņu pagasta "Jēču" saimniekiem - SILVAI UN GUNTIM RĒFELDIEM - bijis ilgs un grūts. Tikai tagad padarītajam un piedzīvotajam var pavilkt svītru un vērtēt, kāds bijis viss gads.

Cukurbietes audzējām bišu dēļ

G.R.: - Nezinu, vai šajos gados cukurbietes esmu iemācījies izaudzēt. Biškopība ir vienīgais, ko es tiešām protu un ko man patīk darīt. Tikai laika tai atliek arvien mazāk, un bites to jūt. No 198 saimēm palikušas aptuveni 30. Cenšos saimju skaitu atkal pieaudzēt, bet šogad klāt nav nākusi neviena. Bites skaļi neprotestē, ka esmu aizņemts ar citiem darbiem, tikai aiziet bojā.

S.R.:- Ar bitēm jau viss sākās. Bijām nodomājuši: stādīsim augļudārzu, būs bites un šo to uz lauka savām vajadzībām izaudzēsim. Drava bija liela, un vajadzēja daudz cukura piebarošanai. Bišu dēļ iesējām cukurbietes, jo apmaiņā varēja dabūt cukuru. Sākumā audzējām tās 0,3, 0,4 hektāros, tad vairāk un vairāk. Vienugad nospriedām: bietes vairs neaudzēsim. Bet... iesējām trīs, nākamgad jau četrus hektārus. Sava novākšanas kombaina nebija, sarunājām to Šķēdes pagastā. Visādi mocījāmies. Vienugad cukurfabrika laikus neatsūtīja solīto kombainu, sākām ņemt ar rokām.

G.R.: - Tas bija traks skats: bērziem vēl nebija nobirušas dzeltenas lapas, bet jau uzsnidzis pabiezs sniegs. Skaista saulaina diena, un mēs sniegā vācam bietes. Nofotografējām to skatu un aizsūtījām radiem ārzemēs, lai paskatās, kā mēs strādājam. Togad izlēmām: bez kombaina iztikt nevarēsim, un nākamgad Liepājas cukurfabrika solīja palīdzēt pie kombaina tikt. Esam to pamazām nomaksājuši.

Virs ūdens paliek tikai lapu gali

G.R.: - Šis gads pagājis kā no kalniņa lejā un atkal kalnā. Mums pašiem bija kādi septiņi hektāri biešu, palīdzēju vākt arī citiem. Darbu biju ieplānojis sākt oktobrī, kad arī pēc līguma cukurbietes solījos pārdot cukurfabrikai. Bet oktobrī reti kura diena bija bez lietus. Sākumā ūdenī slīka tikai saknes, tad lapas jau līdz pusei, un beigās visa vaga ūdenī, tikai vietām lapu gali redzami. Kāda daļa palika nenovākta, daļu no ūdens rāvām ar rokām, jo ar kombainu tur neko vairs nevarējām izdarīt.

S.R.: - Vecie ļaudis neatminas, ka tajā lielajā laukā jelkad būtu stāvējis ūdens. Bet šogad bija. Cilvēki šausminājās un teica, ka esam traki. Vēlāk uzsala, un tad bietes nāca ārā kopā ar sasalušo zemi. Mums palīdzēja talcinieki, es tikai apbrīnoju viņu milzīgo izturību.

G.R.: - Kad mazliet piesala, bietes vācām arī naktī. Trīsarpus diennaktis strādāju biešu laukā, miegam diennaktī atlika labi ja pāris stundu. Palīdzēja mans brālis, naktis nīka man līdzi, dežurējot ar kāpurnieku gadījumam, ja kombains grims. Trešajā dienā uz rīta pusi lauku pabeidzām. Braucām prom, bet es tajā lielajā pārgurumā pēkšņi pamanīju: tālāk lauka vidū it kā nogrimis traktors, lokās kaut kādi vīri. Brālis strīdējās: nekā tur neesot. Piebraucām tuvāk, un izrādījās, vējā lokās vībotņu puduris.

Audzēju arī ziemas kviešus ‘Donas puspunduris’, bet ar graudiem šogad ir tik lieli mīnusi, kādi sen nav piedzīvoti. Pat tie, kuri graudu audzēšanā ir profesionāļi, šogad pievīlās.

S.R.: - Mums ir arī 15 sivēnmātes, 15 slaucamas govis. Mans darbs ir pie lopiem, arī ēstgatavošana pašiem un talciniekiem. Guntis viens nevar ne visu saimniecību pārzināt, ne visu izdarīt.

G.R.: - Es kūtī strādāju tikai ziemā, tad esmu palīgstrādnieks jeb mobilais kūtsmēslu izvācējs, bet visu laiku - arī grāmatvedis. Jāsavelk visi gali, lai konsultāciju biroja speciālisti varētu sakārtot manas saimniecības grāmatvedību.

S.R.: - Guntis cēlās četros, piecos, lai sagatavotu grāmatvedības papīrus, jo astoņos, kad jau ir diezgan gaišs, jābūt jau uz lauka.

G.R.: -Vakarā, kad pārrados mājās, vislielākā vēlēšanās - lai visi liktu man mieru.

Palīdzēja daudzi labi cilvēki

G.R.: - Galu galā ar bietēm viss beidzās labi. Solīto izpildīju - vajadzēja piegādāt 600 tonnas, aizvedu 750 tonnas. Bietes bija izaugušas labi, lai gan daļa palika sabrauktas dubļos un zem ūdens. Bija noteikts, ka virslīguma bietes iepirks tikai par 8 latiem tonnā. Par tādu cenu no dubļiem tās vilkt laukā neatmaksājās. Beidzot paziņoja, ka virslīgumu pielīdzinās B kvotai un iepirks par 15 latiem tonnā. Cik šogad biešu audzēšana un novākšana izmaksāja - bail rēķināt. Sezonas sākumā nopirku degvielu un likās, ka vajadzētu gandrīz pietikt. Kad bija jāvāc, nācās izmantot arī kāpurnieku kombaina vilkšanai vietās, kur vēl varēja ar kombainu kaut ko novākt. Un visi degvielas un naudas rēķini izrādījās aplami. Labi, ka izlīdzēja "Rietumu nafta".

Es pat nezinu iemeslu, bet man tik daudzi cilvēki šogad ir palīdzējuši, atbalstījuši - gan "Saldus labība", gan tepat pagasta cilvēki. Brīžam man pat licies, ka tādu pretimnākšanu neesmu ne ar ko pelnījis.

S.R.: - Kad vajag, arī mēs palīdzam. Kāds piezvana, un Guntis atkal no mājām prom. Citādi nevaram. Tad arī mēs varējām palūgt, lai aizved kādu biešu kravu. Šogad īpaši jutām, ka pašiem vajadzētu lielāku transportu cukurbiešu vešanai. Cik daudz laika un degvielas iztērējām, katrreiz 4 līdz 5 tonnas vedot!

Veļasmašīnai vēl jāpagaida veikalā

G.R.: - Un ļoti vajag biešu pārtīrītāju, kaut remontējamu vai lietotu. Pērn pabeidzām izmaksāt cukurbiešu kombainu. To tūlīt ieķīlājām, lai pirktu uz kredīta traktoru. Šajās dienās par to beigsim maksāt. Par bietēm nopelnītā nauda uz papīra izskatās liela, bet tūlīt jānorēķinās par iztērētām biešu sēklām, jāatdod kredīts, un vēl vajag tam un tam.

Es jau vairs pat neskaitīju biešu kravas, bet pie sevis domāju - redz, esmu nodevis pēdējo bieti par traktoru. Pēc tam rēķinu, ka nākamās bietes ļaus samaksāt par vēl kaut ko.

Par traktora pirkšanu ilgi domāju. Ja neņemšu kredītu un to nepirkšu, neko neiesēšu un noiešu zem ūdens. Ja ņemšu kredītu, bet rudenī to nevarēšu maksāt, traktoru zaudēšu, bet vismaz vienu sezonu būšu kaut ko darījis. Kā tad sliktāk?

S.R.: - Nav izskaitīts, cik bijis negulētu nakšu, gudrojot, kā ar naudām izgrozīties. Tad jau tie sirmie mati rodas. Nopelnīto naudu rokās paturēt vispār nedabūjam, bet tā jau laikam jābūt, ka nauda ienāk un aiziet visas saimniecības vajadzībām. Personīgās vajadzības vienmēr atliekam uz vēlāku laiku. Ļoti vajadzētu veļas automātu, es ar vecumvecu Rīgu mazgāju. Ļoti vajadzētu jaunāku mašīnu, jo braukāšanas daudz - uz Saldu, uz lauku, strādātājiem pusdienas vadājot...

G.R.: - Kad es savējo iedarbinu, piemēram, pie gaļas kombināta, to troksni noteikti var dzirdēt pilsētas centrā. Kaimiņš rītos precīzi dzird, uz kuru pusi aizbraucu. Veco autiņu remontēt jau vairs neatmaksājas.

S.R.: - Nākamgad varētu audzēt bietes lielākā platībā, bet, pirmkārt, nav zināms, vai to ļaus cukurfabrika, un ir arī grūti dabūt brīvus zemes gabalus. Mūsu pagastā tādu nav.

G.R.: - Man pašam ir tikai 9 hektāri zemes, bet ir nomas zeme, maināmies aramzemes gabaliem ar kaimiņiem, kuri audzē labību un gadu no gada nevēlas sēt vienā laukā tikai graudaugus. Man izdevīga lauku maiņa un arī viņiem, jo pirms biešu sējas laukus attīru no vārpatas. Pēc bietēm nākamajā gadā labībai ir laba raža, jo lapas paliek uz lauka mēslojumam un arī ne visi minerālmēsli pilnībā sezonas laikā augsnē izlietojas.

S.R.: - Grūti prognozēt, kā būs citugad. Vienmēr jādomā, ka būs labi. Nav briesmīgi jāuztraucas par to, kas vēl tikai būs.