"Man ļoti patiktu dzīvē aiziet vīriešiem priekšā."

Druvas vidusskolas 11.u klases skolnieci AGNESI LAUBERGU viegli ievērot rajona pasākumos. Viņa parasti sastopama starp tiem cilvēkiem, kas organizē un dara.

Patīk ekonomika

Skolā Agnese profilkursā apgūst ekonomiku - mācību par naudu un biznesu. "It kā liekas grūti, bet tajā pašā laikā viegli un interesanti, jo ekonomika ir katram cilvēkam blakus," - viņa skaidro. Nesen skolā aizstāvējusi savu biznesa plānu par zemeņu audzēšanu. Tas ir pavisam reāls - Laubergu ģimene noņemoties ar zemeņu audzēšanu un plānu, nedaudz uzlabojot, varbūt arī varētu realizēt.

Uzņēmējdarbība katram nav pa spēkam, jo veidot uzņēmumu - tas ir liels risks, toties Agnese pārliecināta, ka sieviete noteikti var šajā jomā strādāt. Par daiļā dzimuma lomu sabiedrībā viņai ir savs uzskats: "Sieviete spēj ļoti daudz. To jau varam uzzināt skolā no ievērojamu sieviešu biogrāfijām. Bieži domāju par to, kā bērnībā klājies Aspazijai. Mācītājs viņai noglaudīja galvu un teica: "No tevis daudz kas sanāktu, bet tu esi sieviete…" To mūžam atcerēšos - kā nedrīkstētu būt. Pagātnē sievietes ir tik ļoti apspiestas, ka šajā laikmetā jāpierāda: viņas var daudz vairāk, varbūt pat vairāk nekā vīrietis. Es neapgalvoju, ka vīrieši ir slikti, bet lai neiedomājas, ka ir pārāki par sievietēm. Viņiem jāļauj mums sevi pierādīt. Man ļoti patiktu dzīvē aiziet vīriešiem priekšā."

Daudz dara un paspēj

Agnese nav internātniece, viņa katru dienu uz skolu brauc no Draudzības. Sākumā brauciens licies garlaicīgs, bet tagad autobusā pavadītā pusstunda ir, lai pārdomātu visu dienu. "Laiks it kā apstājas, var satikt cilvēkus, ar kuriem aprunāties, ja ārpus autobusa tam nav laika. Man patīk arī vērot pārējos braucējus. Daudz jauka ir aiz autobusa loga. Mainās gadalaiki - arī to dienas gaitās nav viegli pamanīt."

Par nākotni Agnese vēl nav izlēmusi, bet to gan zina skaidri - darbs būs saistīts ar cilvēkiem, viņa atradīsies sabiedrībā. Jau tagad ārpus mācībām Agnese paspēj ļoti daudz. Viņa raksta intervijas skolas avīzītei, piedalās debašu klubā un gatavojas sacensībām. Aktīvi iesaistās jauniešu klubiņā "Es un mēs", arī rajona skolēnu domē, tiekas ar sociāldemokrātu jauniešiem.

"Laiku plānoju un cenšos nekad nenokavēt, varbūt atnākt ātrāk. Protams, gadās, ka neizmācos, bet tad necenšos aizbildināties. Zinu: pati esmu vainīga. Bet noslogotība mācībām netraucē, drīzāk - palīdz. Jo vairāk daru, jo vairāk gribas izdarīt, un es arī izdaru - tas ir kā apburtais loks. Tagad gatavoju zinātnisko darbu par jauniešiem Saldū. Nez vai to varētu, ja nebūtu viņus iepazinusi, bijusi daudzos kongresos un sanāksmēs," - tāda ir jaunās entuziastes nostāja.

Svētkus svin mežā

"Ja man kādreiz būs pašai sava māja, ap to noteikti ziedēs puķu dobes," - Agnesei ļoti patīk ziedi. Mīļākie esot puķuzirnīši. Arī rozes patīk, bet tās nav vienīgās ziedu princeses. "Ar kādu ziedu sevi salīdzinu? Ar dzeltenu… varbūt - rozi. Ziediem pašiem par sevi, manuprāt, nav tik lielas nozīmes, kā tad, ja tie tiek dāvināti. Ja, uz slimnīcu ejot, cilvēkam aiznes puķi, viņam tas dara lielu prieku."

Agneses dzimšanas diena ir Ziemassvētkos, tāpēc ziedus parasti nedāvina. Drīzāk - ar sirsniņu rotātu egles zariņu. Svētkos viņai nepatīk mājās sēdēt pie galda, tāpēc labprātāk dodas no mājām prom. Šogad savu dzimšanas dienu svinējusi mežā zem egles, kurp jubilāri uzaicinājuši draugi. Viņu pacietību varot apbrīnot. Dažreiz tie ir ko izdomājuši, bet Agnese atvainojas: "Ai, nevaru - man nometne. Ai, nevaru - man ir sēde." Atliek vien pie tā pierast.

"Aktīva kļuvu tikai 7. klasē, bet bērnudārzā un mazajās klasēs biju ļoti kautrīga. Nopietni uzdrīkstējos darīt tikai 9. klasē. Uzskatu, ka katrs cilvēks var sevi veidot pats, katrs ir spējīgs savu dzīvi darīt interesantu," - ar sirsnību atmiņā Sātiņu pamatskola, kurā aizvadīti mīļākie skolas gadi. "To es dēvēju par skoliņu."

Labprāt palīdz

Nevar apgalvot, Agnese saka, ka klubā "Es un mēs" jaunieši ir viens otra labākais draugs, bet pasākumos visi labi sader kopā. Viens otru pabalsta, satiekot uz ielas, ar prieku aprunājas. Šogad klubiņā daudz divpadsmito, kas nākamgad aizies, tādēļ arī rosība nedaudz pierimusi, jo liela uzmanība jāveltī mācībām. "Jaunas maiņas mums nav, bet gan jau būs," - nedaudz skumji saka klubiņa dalībniece. "Gribam reģistrēties kā sabiedriska organizācija. Es pati gribētu kaut ko labu izdarīt savā pagastā, kaut vai pensionāriem svētkos saiņot paciņas."

Viņai patīk veci cilvēki. Jau vairākus gadus katru nedēļu apciemo kādu sievieti un no veikala atnes nepieciešamo. Viņa nav radiniece, bet vienkārši vecs cilvēks, kas pats uz veikalu vairs nevar aiziet. "Tas ir tāds sirds pienākums, ko daru ar prieku. Ja kādreiz pie tantes neaizeju, tad liekas, ka kaut kā pietrūkst. Man ir gandarījums, ka varu palīdzēt," - tāda ir Agnese Lauberga.