Dod vai atņem brīvību?

Skolā, veikalā, disenē, teātrī, baznīcā... vairs neiztikt bez ierastajiem telefona zvaniem. Šāda situācija ir normāla?

ĢIRTS (15) četrus mēnešu ir aplaimots ar telefonu SIEMENS M35 - i. To iegādājās viņa mamma, lai varētu kontrolēt dēlu. Mēnesī Ģirts norunā aptuveni 7 latus. Visbiežāk viņš zvana draugiem, uz mājām, mammai. Pats saka: "Kopš manā īpašumā ir telefons, dažu jauniešu attieksme pret mani ir nedaudz mainījusies. Īpaši to, kuriem nav mobilā telefona. Laikam jau tā ir skaudība."

Attieksmes maiņu pret sevi nav jutis KASPARS (17), kam ir NOKIA 33. Viņš to iegādājies pats, lai varētu piezvanīt un viņu varētu sameklēt. Īsziņās, kas tiek sūtītas biežāk nekā zvanīts, mēnesī aiziet padsmit latu. Kaspars ir secinājis, ka mūsdienu jaunatne ir sakaru jaunatne. Kā nekā - arī draugiem ir mobilie telefoni.

ADRIANAI (16) telefons būtu vajadzīgs, bet viņa to negrib. Viņu pat nedaudz kaitinot tie skaļie runātāji, kas iztraucē, piemēram, veikalā iepērkoties. "Es neuzskatu, ka mazāko klašu skolēniem vajadzētu mobilos telefonus. Bez tiem iztiktu arī jaunieši. Nākotnē, ja man būs telefons, tas būs mazs un mīļs, tāds, lai vienmēr ērti varētu paņemt līdzi. Noteikti - zaļš ar melnu."

IEVA (17) uz notiekošo skatās skeptiski. Telefoni nemaz netraucējot (jo katra cilvēka paša lieta - kur, kad un kā runāt), bet viņa tos uzskata par modes lietu, kas cilvēkam atņem brīvību. Daudziem taču telefons ir tikai vēl viena iespēja izlikties stilīgākam, krutākam nekā patiesībā ir. Ieva mobilo telefonu iegādāsies tikai tad, ja tas būs ļoti nepieciešams.