Uzcelsim jaunu!...

Ar skaistiem vārdiem kāds mūziķis uzsāk vēstuli saviem faniem, katram personīgi tiek teikti šie vārdi. Viņš raksta visiem, bet uzrunā katru savu mīļo, jauko, skaisto atsevišķi, jo katram ir šīs vēstules eksemplārs.

Kā man ir veicies, ka arī es varu ar jums sarunāties, un, ticiet man, - pilnīgi ar katru atsevišķi. Es rakstu vēstuli no sevis jums.

Pirms kāda laika viens puisis vēlējās, kaut varētu izsmidzināt gaisā šķidrumu pret šizofrēniju... Vakar es gribēju, kaut varētu atgriezt laiku atpakaļ par veselu gadu... Mana draudzene vēlējās, lai puisis, kurš viņai patīk, atzīstas mīlestībā... Kāda sieviete gribēja būt mūžīgi jauna... Meitene vēlējās, kaut varētu būt zēns... Šīs vēlēšanās nepiepildījās, tās nekad nepiepildīsies, nekad.

Un tomēr - viss taču ir relatīvs. Ir jautājumi, kuri ir uzdoti tik bieži, ka tagad no to pārmēra metas slikti, un, ja tu tos vēl uzdod, tad domā par banālām, jau sen saprastām lietām. Bet sarežģītākais - ka neviens jau tā īsti nekad arī nav atbildējis un, protams, vēl ilgi neatbildēs. Tādēļ labāk neuzskaitīt visus kāpēc, vai, kādēļ... Lai tie paliek pagātnei.

Mēs uzcelsim jaunu pasauli, kurā neeksistēs šie nolāpītie vecie jautājumi. Mums būs pašiem savējie, kuriem būs arī pavisam normālas atbildes, un vārds "nezinu" pazudīs kaut kur miglā, lai pēc gariem gadiem atgrieztos un visu sagrieztu kājām gaisā.

Dzīvo taču tas, kas mainās!