"Kains un Ābels savā ziņā bija brāļi..."

Latviešu tautas pasakā "Garā pupa" pamāte ieber pelnos pupas un liek sērdienītei tās izlasīt, brāļu Grimmu Pelnrušķītei no pelniem jāizlasa vācele linsēklu. Ne mazāk bezjēdzīgu darbu saviem klausītājiem un lasītājiem sagādā tie, kas runās un rakstos domu iemudžina liekos vārdos un izteicienos kā graudus pelavu kaudzē.

Valodas likumu krājumu vietā šoreiz atšķirsim grāmatu "Pareizais tonis". Tā "sastādīta pēc Rietumeiropas parašām" un izdota Rīgā 1928.gadā. Ielūkosimies nodaļā "No kā jāsargās runājot": "Nesaki katra vārda galā "bez šaubām", "vai ne", "saprotiet", "šausmīgi", "ko jūs sakāt?" Sargies atkārtot vārdus un izteicienus! Starp saviem pazīstamiem tu droši vien atcerēsies kādu, kas ar to palicis smieklīgs. "Kains un Ābels savā ziņā bija brāļi," teica kāds vēstures skolotājs, kurš bez "savā ziņā" nevarēja sastādīt neviena teikuma."

Ar gadiem pelavu daļa mūsu valodas graudu vezumā ir vēl augusi augumā. Par to pārliecināmies lekcijās, televīzijas un radio raidījumos. Grūti uztvert runātāja domu, ja bieži to pārtrauc kāds parazītvārds vai izteiciens.

Īsts "modes karalis" (bet varbūt āksts?) pašlaik ir vārds "jā". Varētu likties, ka uztraukumam nav pamata, jo - cik nu laika tāds īss vārdiņš spēj izniekot? Taču var gan! Kādā 30 minūšu garā lekcijā par renesanses mākslu "jā" atkārtojās 251 reizi un noslīcināja mākslu...

Kaitinošs var kļūt jebkurš vārds un izteiciens, ja to nepārtraukti bez jēgas un vajadzības atkārto. Citēšu augstas amatpersonas vēstījumu kādā radio raidījumā: "Šai komisijai jālemj šā likuma realizēšana par šiem nodokļiem. Šie nodokļi šiem nemaksātājiem tomēr būtu jānomaksā. Tieši šodien notiek tieši šo likumu apspriešana. Tieši tādēļ šeit pulcējušies tieši šie pārstāvji. Šajā sakarā notiek tieši šī konkrētā sanāksme." Vismaz trešā daļa vārdu stāstījumā ir lieki. Vēl mazāk informācijas sniedz kāda datorspeciālista skaidrojums televīzijā: "Šis te, šī te, šajā te, jā..."

Īpaši bieži lieto svešvārdus "konkrēts" un "konkrēti", bez kuriem arī varētu iztikt. "Konkrēti es", "Rīga konkrēti", "konkrēta programma", "konkrēta summa", "konkrēta situācija" u. c. "Kādēļ jūs konkrēti šodien esat ieradies tieši konkrēti Valmierā?" Tā kā vārdam "šodien" ir pietiekami konkrēta nozīme un Valmierā - tāpat kā jebkurā citā vietā - neviens nevar ierasties nekonkrēti, teikums varēja būt īsāks: "Kādēļ jūs šodien esat ieradies tieši Valmierā?"

Ja dažiem žurnālistiem viss ir pārāk konkrēts, tad, klausoties Aizsardzības spēku pārstāvju valodā, šķiet, ka armijā pašlaik skaidra, precīza, konkrēta nav nekā. Sākot ar pašu augstāko komandieri un beidzot ar zemākiem priekšniekiem, visi nepārtraukti lieto teicienu "vairāk vai mazāk". Iznāk, ka armijā dienošie ir tikai "vairāk vai mazāk" apgādāti, vajadzīgās prasmes un iemaņas apguvuši, kaut ko iemācījušies, sasnieguši, par dzimtenes aizsardzības nepieciešamību pārliecināti. Negribot jāsāk domāt: vai tiešām uz tēvzemes sargiem mēs drīkstam paļauties tikai "vairāk vai mazāk?"