Triju tautību bērni iepazīst sevi un pasauli

Divas nedēļas pašā vasaras vidū Rubas pamatskola bija bērnu soļiem un balsīm pieskandēta. Te mājvietu bija radusi Sorosa fonda - Latvija atbalstītā integrācijas nometne, kurā darbojās, atpūtās un sadraudzējās Rubas pamatskolas lietuviešu un latviešu bērni un Liepājas 7.vidusskolas krievu bērni.

"Bažījāmies, vai ieceres spēsim realizēt."

Dienā, kad ciemojos nometnē, skola bija mazliet pieklususi, jo nometnes dalībnieki bija aizņemti, nesot ūdeni un malku īstā lauku pirtiņā, kur vakarā paredzēta krietna izpēršanās ar smaržīgām pašu vāktām slotiņām. Tomēr jau pēc neilga laika gaiteņos un guļamtelpās atkal valdīja rosība, jo bija jāgatavojas kārtējam pasākumam -karnevālam. Radošajā darbnīcā dažas meitenes steidza pabeigt darbiņus.

Nometnes namamāte, Rubas pamatskolas skolotāja Vija Mauraga stāstīja, ka nometne ir vairāku mēnešu ilgs sagatavošanas darbs. Abas skolas iesaistījušās atvērtās skolas projektā. bet liepājnieki izstrādāja projekta pieteikumu skolēnu integrācijas nometnes rīkošanai.

Ar kādu sajūsmu uzņemta ziņa, ka Sorosa fonds - Latvija šo projektu ir atbalstījis!

"Sākumā bija šaubas, vai nometne būs Rubā. Apzvanījām daudzas Kurzemes novada skolas, un visur bija kāds pamatojums atteikumam. Arī Rubas skolā sākumā šaubījās. Pirmoreiz braucām šurp runāt par nometnes rīkošanu ar lielām bažām - ja nu pilsētas bērniem te nepatiks, tad skaistajam projektam nav jēgas. Tajā dienā Rubu tā iemīlējām, ka sapratām - bērniem te noteikti patiks. Mums paveicies, ka te ir skolotāja Vija. Ne jau nauda vien visu izšķir. Ja nav darītāja, pat labs projekts neizdosies," sacīja Liepājas skolotājas Jolanta Jaunzeme un Gunita Lūse.

Liepājas 7. vidusskolas direktore Nadežda Ērcīte pastāstīja, ka šajā skolā mācās 1050 skolēnu, un vairumam nav priekšstata, kas ir Latvijas lauki, kā laukos dzīvo. Tādēļ ideja par integrācijas nometni saistījās tikai ar laukiem. Nometnē darbojās 30 skolēni, no kuriem 20 - no Liepājas vidusskolas un 10 - no Rubas pamatskolas. Nometnē piedalīties priekšroka bija tiem Rubas pamatskolas skolēniem, kas labi mācījušies un bijuši aktīvi iepriekšējā mācību gadā, savukārt no Liepājas skolas - skolēnu teātra dalībniekiem. Šis teātris krievu plūsmas skolu teātru vidū atzīts par vienu no labākajiem Latvijā.

"Atpūšoties daudz iemācījās."

Liepājas skolotājas Ilona un Gunita pastāstīja, ka nometnē darbs orientēts uz valodas aktivitātēm - ne tikai, lai krievu bērni praktizētos un nebaidītos lietot latviešu valodu, bet arī, lai Rubas skolēni dzirdētu krievu valodu un iegūtu iemaņas sarunvalodā. Bez teātra spēlēšanas arī Rubā nevarēja iztikt. Latviešu valodā saīsinātā variantā tika iestudēts "Sprīdītis", tā atsevišķas ainas notika dažādās vietās: Karalis - pilī, Sīkstulis mitinājās malkas šķūnītī, Sprīdīša māja - vecajās ūdensdzirnavās. Lugā spēlēja pat trīs Sprīdīši, un to visu filmēja videolentē.

Bija spēles, rotaļas, kas nepiespiesti ļāva apgūt valodu, bija radošās darbnīcas, kurās skolēni mēģināja zīmēt ar vitrāžas krāsām, gatavoja maskas, suvenīrus no dzijas un ādas, krāsotu smilšu gleznas. Šīs darbnīcas bija bērniem pilnas arī tad, kad nebija nodarbībām plānotais laiks. Skolotājas sacīja, ka arī viņas pašas aizrāvušās ar radošo darbu. Bērni ar lielu prieku izmēģinājuši visu, un pierādījies, ka ir bezgaldaudz iespēju, kā atpūšoties var ko jaunu iemācīties. Īpašs gandarījums, ka izdevies realizēt arī fiksas idejas.

Astoņās stundās lietainā dienā radās un realizējās ideja par Popielu, turklāt skolotājām bija sava blice - "Dāmu pops". Katru vakaru kurējies lielais skolas kamīns, un pie tā visi nometnes dalībnieki pārrunāja tās dienas darbus un iespaidus.

"Krievu un latviešu mentalitātes atšķiras. Pilsētas bērni ir arī drošāki, aktīvāki, bet Rubas skolēni - biklāki, klusāki. Nometne iedrošināja, uzmundrināja biklos, " sacīja tās rīkotājas.

Kad vēlāk skolotājas Vijas pavadībā izstaigājām telpas, kur nakšņoja un kur strādāja bērni, vienā no tām uz tāfeles bija uzrakstīti krievu vārdi. Šo vārdnīcu rakstīja paši skolēni, neviena nemudināti. Skolotāja stāstīja, ka Rubas jaunāko klašu skolēniem, kuri vairs nemācās krievu valodu, saskarsme ar to bijis īsts pārbaudījums.

"Garlaikoties mums nebija laika."

Kad vaicāju nometnes dalībniekiem par lielākajiem ieguvumiem, kā pirmo visi minēja iespēju mācīties valodu un nebaidīties runāt latviski. Aleksandrs ir Liepājas vidusskolas pašpārvaldes viceprezidents un ļoti labi runā latviski, bet arī viņš nosauca šo kā vislielāko nometnes plusu. Saša arī bija palīgs skolotājām, spēja saprasties gan ar otrklasniekiem, gan devītajiem. Liepājnieks Žeņa, kurš agrāk nav uzdrošinājies runāt latviski, jo baidījies pateikt ko nepareizi, nu pavisam droši latviešu valodā skaidroja, ka sarunās ar saviem skolasbiedriem cenšoties domāt latviski, lai gan atbild krieviski. Savukārt rubenieks Andris lepojās, ka zina jau diezgan daudz krievu vārdu.

Liepājnieki sacīja, ka viņiem Ruba ļoti patīk - ir skaista daba, tīrs gaiss, noslēpumaina pils. Vairāki atzina, ka viņiem nometnē dienas skrējušas pārāk ātri, un gribētos te palikt vēl.

Interesanta bijusi tikšanās ar robežsargiem, bet lielākais pārdzīvojums - pils spoka parādīšanās. Liepājas meitenēm patikusi radošā darbnīca, jo savā skolā mācījušās tikai to, kas programmā paredzēts. Citas priecājās par ekskursiju uz Tērveti, lai gan bijusi lietaina diena, bet puišiem piedzīvojums bijis iešana pēc bērza zariem pirts slotiņām, kad ceļā izmirkuši līdz pēdējai vīlītei.

Andris bija lakonisks: "Mums ir foršas skolotājas." Esot pavisam citādi, nekā skolā. Ja nebūtu šādas nometnes, sliktā laikā pilsētā bērni sēdētu istabā un skatītos televīziju vai pie kompjūtera, atzīst liepājnieki. Tas nemaz neesot tik interesanti. Svinētas gan vārda, gan dzimšanas dienas - ar dāvaniņām, kliņģeriem, skaitāmpantiņu. Citi atzīstas, ka patikušas rītarosmes, kad vēl pusaizmigušiem bijis jāizkustina rokas, kājas, kopā ar savu komandu jāveic dažādi uzdevumi, jādejo, jāmeklē paslēpta zīmīte ar uzdevumu vai laba vēlējumu. Nometnes dalībnieki teica paldies arī skolas pavārei par gardajām maltītēm.

Skolotājas uzsvēra, ka te integrēšanās notikusi dažādās izpratnēs - valdījis ģimeniskums, lielākie iemācījušies rūpēties par mazākajiem, palīdzēt viens otram, biklie kļuvuši drošāki. Ja arī briedusi kāda nesaprašanās, pašu skolēnu vidū bijis kāds, kas attiecības nogludina. Lielas blēņas gan neesot bijušas, bet parastākā - vakaros negribējies gulēt.

"Skolas nedrīkst palikt tādas pašas."

Liepājas vidusskolas direktore sacīja: "Cenšos izmantot Sorosa fonda iespējas, skaidrojot skolotājiem, ko dod atvērtās skolas projekts. Tā mērķis - palīdzēt integrēties neiepazītā vidē. Nometnē strādā tie skolotāji, kuri lieto jaunas metodes skolēnu mācīšanā un spēj pierādīt arī pārējiem pedagogiem, ka jaunais ir labs un derīgs. Bērni mainās, laiki mainās, un nedrīkst vairs būt tāda pati skola, kā pirms 20 gadiem. Pat šī jaunā paaudze vēl ir kā savažota, kompleksaina, nedroša, baidās no neiepazītā, jaunā. Tas nāk no pieaugušajiem, kuri baidās, paši nezina, no kā. Gan vecākos, gan skolotājos ir vēl vecā pārliecība, ka galvenais ir atzīmes.

Mācījām darboties komandā, jo, kad jaunietis būs beidzis skolu, viņam jaunajā darbavietā arī būs jāstrādā kolektīvā. Integrācija nav tikai etniskais aspekts, ir simtiem integrācijas veidu. Nometnē šo vārdu nelietojām, bet neuzbāzīgi centāmies iemācīt vienam otru izprast, palīdzēt, atbalstīt. Nav integrācija tikai krieviem iemācīt runāt latviski. Tā ir arī mazo bērnu ievadīšana jauniešu sabiedrībā, un dažbrīd spēja jauniešiem nolaisties līdz jaunāko klašu pieredzes līmenim.Te pilsētnieki integrējās lauku vidē, kas viņiem bija jauna un sveša.

Šis atvērtās skolas projekts turpināsies arī nākamajā mācību gadā, un Sorosa fonds turpinās atbalstīt skolu iekšējos projektus. Piedalīties projektos ir skolas prestiža jautājums. Ja skolā nekas nenotiek, nemainās, tās prestižs nav augsts, un vecāki padomās, vai tādā skolā sūtīt mācīties savu bērnu."