Iedomas, varbūt - pašu valdzinājums?

Kāda mana paziņa man nesen stāstīja, kā viņa vairākas reizes ir saukusi garus no aizsaules.

Viņa ap sevi ikreiz sajutusi dīvainu varu. Notikušas arī dīvainas parādības, un meitenei atmiņā palikušas negatīvas emocijas. Viņa apgalvo - nekad vairs garus nesaukšot.

Cik gan nav dzirdēts šādu un līdzīgu stāstu! Īsti nespējam saprast - ticēt dzirdētajam vai nē. Varbūt savādās parādības ir tikai mūsu iztēles auglis? Bet ja nu tiešām jocīgais, kas it kā ir noticis, noticis pa īstam?

Man liekas, kaut kāda maģija mūsos un ap mums rodas ne vien ar īpaša rituāla palīdzību, bet arī brīdī, kad jūtamies apburti un savaldzināti. Un tādi mēs jūtamies tad, kad atkal, lai būtu interesantāk, esam kaut kam noticējuši un tas mūs ir pārņēmis. To mēs saucam par savu mazo maģiju.

Vai jebkura burvestība nav kaut kas ļoti savāds? Domāju, piekritīsi, ka ir gan.