Brr...

Cik bieži tagad nākas nodrebināties šķietami nežēlīgo laika apstākļu dēļ. Labi, ja ir kāds, kas sasilda un liek pasmaidīt arī tad, ja sals, tavuprāt, ir sasaldējis visus sejas muskuļus vai lietus ieskalojis tavu smaidu noteku caurulē.

Ir taču tā otrā pusīte, kurai vienmēr atradīsies viens plecs, uz kura paraudāt, ausis, kam uzklausīt prieka un bēdu stāstus, acis, kurām lemts redzēt smaidu, optimismā spīdošas ačeles un arī dzīves apnikumā nomocītu būtni... Tā otrā pusīte ir cilvēks, kam var pilnībā uzticēties - par visiem 100%. Par šādu mīlestību - šajā Mikšļa numurā. Par attiecībām, kurās nav vajadzīgas rozā brilles, jo arī realitāte ir skaista un cilvēki - laimīgi un apmierināti.

Bet uz pasaules ir arī tādi cilvēki, kas savā ziņā ir citādi nekā vairums, - homoseksuālisti. Pat mūsdienās (21. gs.!) dažs viņus uzskata par briesmoņiem un no sabiedrības izolējamiem cilvēku samaitātājiem. Bet homoseksuālisms ir iedzimts! Ne vīruss, ne lipīga slimība, ne bieds... Tas ir tāpat, kā dažiem ir iedzimta ruda matu krāsa vai koši zaļas noslēpumainas acis. Vai viņus mēs uzskatām par slimiem?

Vienmēr ir jautājums - pieņem vai nē, bet - izrādīt pārākumu... Kāpēc gan es esmu labāks?