"Manu bērnu "izēda" no skolas."

Skolnieces mamma piezvanīja un lūdza tikšanos. Izstāstīja gadījumu, kā viņas meitai nācās pamest vienu skolu un iekārtoties citā. Jo nodarīts pāri. Publikācija netapa tādēļ vien, lai izstāstītu šo gadījumu, bet galvenokārt tādēļ, lai iezīmētu problēmas.

Skolas neminu un skolnieces vārdu mainu - gan tāpēc, ka tā rīkoties liek Bērna tiesību aizsardzības likums, gan tāpēc, ka šāda situācija ne tikai iespējama jebkurā skolā un klases kolektīvā, bet diemžēl arī ir daudzās klasēs. "Tikai es esmu pirmā mamma, kas par to uzdrošinās runāt," - tā mana sarunu biedre.

Stāsta mamma

Vairākus gadus Sigita mācījās vienā skolā, līdz viņas mamma izlēma, ka skola jāmaina, jo tā otra ir labāka. Jaunā klases audzinātāja brīdinājusi jau pašā sākumā: klases kolektīvs ir tāds, ka meitenei būs grūti tajā iejusties. Tā arī bijis - visu pirmo mācību gadu jaunajā skolā Sigita aizvadījusi vienmēr no klases kolektīva savrup, atstumta. Galvenās klases dzīves toņa noteicējas bijušas meitenes, viņas arī radījušas atnācējai nepanesamu gaisotni klasē, apsmējušas un nicīgi izturējušās.

"Tāpēc, ka mana meita ne smēķē, ne iet uz diskotēkām, ne krāso matus vai pati krāsojas. Tas citām meitenēm nepatika," - Sigitas mamma apgalvoja, ka līdz šim par meitu sirdssāpes nebija izjutusi. "Šī mācību gada sākumā klasē ienāca vēl viena jauna skolniece, un likās, ka nu Sigitai būs draudzene. Arī klases audzinātāja teica, ka abas atradušas kopīgu valodu. Bet tāds bija tikai mēnesis, kamēr jaunā skolniece aprada ar skolu. Drīz viņa Sigitu pameta un gāja kopā ar pārējām."

Apsmiešana kļuvusi tik neciešama, ka meitene sākusi baidīties no skolas un kavējusi stundas. Īpaši smagas viņai bijušas ceturtdienas, kad klases audzinātājai brīvdiena.

"Es regulāri sazinājos ar klases audzinātāju, un viņa par notiekošo zināja. Arī par to Sigita cieta, ka stāstīja man, bet es - skolotājai, kas acīmredzot ar meitenēm runāja. Bet audzinātāja atklāti atzina: "Es ar viņām netieku galā." Kad Sigita atteicās vispār iet uz skolu, nekas cits neatlika, kā izņemt dokumentus un meklēt citu skolu. Rudens brīvlaikā tā arī izdarīju. Bet vēl pirms aiziešanas klasē bija kāds pārpratums, kurā vainoja Sigitu, un meitenes viņu biedēja: "Ja tu būsi vainīga, mēs tevi "noraksim"."

Tagad meitene ar prieku ejot uz skolu, jo ir labi uzņemta jaunajā klasē. Bet redakciju uzmeklēt mammai licis kāds gadījums autobusā. Sigita brauca ciemos, un viņas bijusī klases biedrene savai draudzenei, citiem dzirdot, par Sigitu teikusi: "Redzi, šī ir tā meitene, kuru mēs "izēdām" no skolas."

Šajā skolā esot raksturīgi pienācējus nepieņemt - vēl viens meitēns, tikai citā klasē, skolā iestājies un drīz vien no tās aizmucis. Viņas māsa gan mācās - jo tā protot par sevi pastāvēt, ir savu vietu izcīnījusi.

Mamma uzskata, ka visā vainojama visatļautība skolā. "Ja meitene atļaujas mājturības stundā skolotājai atbildēt, ka viņai konservi nebūs vajadzīgi, tāpēc arī nav stundai sagatavojusies, ko no viņas gaidīt? Un ko skolotāja šādā situācijā lai dara?"

Vainojama arī Sigita pati

Jā, Sigita ienākusi kolektīvā un vienmēr bijusi savrupa, bet šo attieksmi veicinājusi arī viņa pati. Meitenes stāstīja: "Viņai neinteresēja tas, par ko mēs spriedām. Viņa nekad nevarēja runāt ar mums par mūziku, modi un citu mūsu vecumā aktuālo. Toties bieži, noklausījusies, ko mēs runājam, arī noslēpumus, staigāja apkārt, to stāstīdama. Mūs tas pazemoja. Klasē viņa pati sev nevēlējās draugus, bet meklēja tos sākumskolas klasēs, bieži tur uzturējās. Reizēm viņa atnāca uz skolu, bezgaumīgi uzkrāsojusies. Bija nesakopusies, arī tādēļ nepatika uzturēties viņas tuvumā."

Klase nav vienots kolektīvs - atzīst skolēni, piekrīt skolotāja. Zēni - par sevi, bet meitenes sadalījušās grupās pa divām, trim. Ienācējus neuzņem draudzīgi - tā tas bijis jau kopš mazajām klasēm. Vairākas meitenes sacīja, ka izjutušas to pašu, ko nācies pārdzīvot Sigitai. "Es atnācu 3. klasē, un mani atstūma un apcēla aptuveni divarpus gadus," - stāstīja viena no meitenēm. "Man patiešām bija slikti, es biju ļoti ļoti bēdīga. Tikai tad, kad mana mamma sāka braukt uz ārzemēm, tad kolektīva attieksme pret mani mainījās." Meitene piekrīt, ka kopš tā laika varbūt likusies pārējiem pietiekami vērtīgs un interesants bērns. Jautāta par pieaugušo atbalstu skolā, viņa sacīja, ka pāris reižu klases audzinātāja pajautājusi, kāpēc viņa ir tik bēdīga, bet tas arī viss.

"Mums nav atļauts nekas vairāk, kā ir citās skolās," - skolēni sacīja, kad jautāju, vai viņiem nav pārāk liela vaļa.

Komentē skolotāji

"Sigita nav ne kluss, ne kautrīgs bērns, bet sekmes viņai bija ļoti vājas," - par meiteni sacīja viņas bijusī klases audzinātāja. "Viņai bija paredzamas mācību grūtības, un par to es mammu brīdināju jau sākumā. Cik zinu, arī iepriekšējā skolā meitenei bijušas saskarsmes grūtības."

Sigitas problēmām klāt nākušas arī šķirtas ģimenes nebūšanas. Reizēm pēc stundām skolotāja nav varējusi saprast, kurā virzienā meitene dosies - pie tēva vai pie mātes. "Bet, runājot par pēdējo strīdu mūsu skolā, tajā, manuprāt, vainojama Sigitas mamma, kaut gan telefoniski viņa man apgalvoja, ka tā nav. Viņai nebija jāiejaucas klases sadzīvē. Viņas rūpes par meitu izraisa pārdomas - dokumentus lika savākt Sigitai, nevis izdarīja to pati."

"Man tā arī neizdevās ar mammu tikties un problēmu iesākt risināt," - sacīja skolas administrācijas pārstāvis, kurš apgalvoja, ka līdz Sigitas mammas zvanam pirms brīvlaika par situāciju šajā klasē neko nav zinājis. "Man liekas, ka šajā konkrētajā gadījumā konflikts netika risināts laikus, ja meitene bija spiesta no skolas aiziet. Skolas vadība nevar zināt, kas notiek katrā klasē, tāpēc liela loma klases audzinātājai - cik atbildīga viņa ir, cik labs cilvēks pēc būtības, vai spēj darīt arī psihologa darbu."

Vecāki ieplāno, bet bērni...

Piezvanīju uz skolu, kurā atgriezies Sigitas mammas pieminētais skolnieciņš, kas arī svešā kolektīvā nav kļuvis par savējo. "Mācībās grūtību viņam nebija, bet - viens ir vecāku vēlmes un iedomas, pavisam kas cits - bērna iespējas un piemērotība jaunajai skolai. Pamatskolas bērns vēl nav piemērots dzīvošanai ārpus ģimenes un nespēj rūpēties par sevi," - tā sacīja skolas direktore.

"Vecāki bērnu pazīst vislabāk, tāpēc zina, kādā vidē un kā viņš audzināts līdz skolai, kāds ir pēc rakstura, un kurā skolā bērnu iekārtot. Var ievest starp 30 bērniem, kur viņš būs pagalam, un var izvēlēties skolu, kurā viņš veidosies un kaut ko darīs. Bērns vai nu ir skolai psiholoģiski gatavs, vai nav, un šī sagatavotība nāk no ģimenes," - sacīja Kurzemītes pamatskolas direktore Vineta Vovere.

Kurzemītes skolā uzņem skolēnus, kas citviet palikuši "aiz borta" - sliktu sekmju, sliktas uzvedības, kavējumu vai citu iemeslu dēļ. "Saldus lielajās skolās negrib strādāt ar problēmbērniem, tajās vecākiem iesaka: "Ņemiet ārā, vediet uz citu skolu!" Slikta uzvedība, kavējumi saistīti arī ar sliktām zināšanām. Kāpēc ar tādu skolēnu strādāt, ja var veltīt laiku un uzmanību 15, kas mācās labi un teicami? Mēs esam diezgan daudz tādus bērnus uzņēmuši," - tā V. Vovere.

Vai, mainot skolas, problēma tiek atrisināta, direktore nezina apgalvot. Bērns cieš, ja nepārtraukti maina skolas - viena otra, trešā... Ja nevienā skolā nav varējis satikt vai iemācīties, varbūt vainojams bērns, nevis skola, skolotāji? "Kā viņš iejutīsies, nevar paredzēt. Iepriekš tā nebija, bet šogad jūtu - bērnos atgriežas vēlēšanās apsmiet, apsaukāt. Mums speciālās klases ir gadiem, neviens nav tām īpaši pievērsis uzmanību, bet tagad manu: vienam otram bērnam patīk kaut vai uz klasēm aiziet, atvērt durvis un paskatīties, kas tad tur mācās..."

Vecāku attieksme pret skolu un skolotājiem esot dažāda. Ir ģimenes, kas priecājas, ka bērnu skolā uzņem, ka viņš ar laiku sāk mācīties. Ne jau uzreiz, protams, viņš grib apmeklēt skolu, ja līdz tam to nav darījis, bet skolēnam liek saprast, ka par viņu skolā ir atbildīgi, ka viņš tiek ievērots, ka viņu meklē, ja pats nenāk uz skolu... "Otrās ģimenes ir tādas, kas bērnu skolā iekārto, un ar to beidzas interese par skolu. Vienīgi sarosās, kad nākas atvērt naudas maku. Ja vecāki atzīst, ka netiek ar bērnu galā, es nevaru pieļaut, ka viņš arī skolā dara, ko grib. Ja smēķē, tad sodām, un vecāki par mums sūdzas. Viņi problēmas un pārmetumus labprāt grib uzvelt skolai. Daļa vecāku atbalsta stingrās prasības, bet, ja tās skar viņu bērnus, tad neapmierināti."

V. Vovere uzskata: aug bezatbildība un nekā negribēšana. Tikko nepieciešams darbs, piespiešanās, bērns negrib darīt. Izglītības sistēmā ir daudz kā ačgārna, no ārzemēm paņemta, nedomājot, vai der Latvijas skolās. Tāda ir arī vērtēšanas sistēma, kuru skolotāji cenšas pielāgot, lai skolēnos radītu kaut nelielu vēlmi mācīties, vēlēšanos darīt un viņi būtu sekmīgi. Bet piespiest skola nevar - ne iet mazpulkā, ne sportot vai dziedāt korī. "To neiemāca skola. Vecākiem ir jādomā, ko bērns darīs pēc skolas. Laukos ir grūti, bet daļa laucinieku nedomā, ka viņu bērnam ies tāpat vai vēl grūtāk, ja tas nemācīsies, neiegūs izglītību."

Sodīt par visu?

"Cik mēs varam vērst par labu kopā ar vecākiem? Ja esam ar viņiem uz "vienas platformas", vienos ieskatos, tad labi, bet, ja vecāks nāk ar domu, ka vainīgi visi citi, tikai ne viņa bērns, tad ir grūti ko izdarīt. Jo bērna pasaules uzskats un labestība veidojas ģimenē jau līdz skolas vecumam," - tāda ir Druvas vidusskolas direktora Sergeja Beļkeviča pārliecība.

"Mēs vecākus godīgi brīdinām, kāda situācija var būt gan mācībās, gan kolektīvā. Ir gadījumi, kad mēģinām atrunāt vispār no nākšanas uz mūsu skolu," - direktors turpina tēmu par bērnu spēju atbilstību vecāku iedomātajam mērķim. "Pagājušogad vienā klasē atnāca 7 - 8 skolēni, un tā kļuva "smaga" klase, jo summējās esošās problēmas ar tām, ko līdzi atnesa atnācēji. Mēs daudz par šo klasi runājām - gan skolotāji vien, gan kopīgi ar vecākiem."

Arī S. Beļkevičs novērojis, ka pusaudžu attiecībās ienāk nežēlība. Cēloņi? Vardarbības un lētuma visapkārt tik daudz - jauniešu žurnālos, televīzijā. Kafejnīcās - alkohols. Vecāki tik daudz strādā, lai nopelnītu iztiku, un ir tik maz kopā ar saviem bērniem. Ierobežojumi, likumi? Tādi ir, bet vai tiek pildīti? "Skolā noteikumus ievērojam. Ja ir paredzēta soda nauda par pārkāpumu, to arī likumīgi liekam samaksāt. Nesen vairāki tika sodīti par dzeršanu skolas internātā."

Par nicīgu attieksmi sodu neuzliksi... Direktors piekrīt, bet piebilst, ka otra aizskaršana ir pats lielākais pārkāpums. To gan visgrūtāk konstatēt kā faktu. Aizvainotais var pateikt, kādus vārdus viņam sacīja, bet nevar raksturot, cik nicīgi, ar kādām emocijām to pateica. Kāds var žēloties, ka viņam iesita, bet otrs iebildīs - ka netīšām, ka tikai pagrūda... "Man ļoti bail, ja mēs aizietu uz sodiem un precīzi tos sarakstītu, jo galugalā svarīgāk cilvēkam augt un mācīties no tā, ko viņš dara," - sacīja S. Beļkevičs.

Kas ietekmē pusaudžu emocijas?

Psiholoģe Estere Birziņa skaidro, ka ienākšana jaunā kolektīvā vienmēr ir grūta gan bērniem, gan pieaugušajiem. Jo ienācēju pastiprināti novēro, viņš ir uzmanības centrā. Ja cilvēks neprot draudzēties, kontaktēties, ir iebaidīts, sevī ierāvies, tad kļūt par apsmiekla objektu.

"Pusaudži ir diezgan egoistiski - zēni vairāk nežēlīgi kaujas, meitenēm raksturīgs naidīgums, aprunāšana, kaitināšana. Kāpēc? Jebkuram gribas satraucošus piedzīvojumus, pusaudžiem - jo īpaši. Ja ģimenē nav emocionāli piepildītu notikumu, kas sagādā prieku, pārdzīvojumu, to meklē un atrod, paši organizējot situācijas ar notikumu un nedomā - vai kādam sāp. Ļoti reti aizskaršana notiek, kad ir cilvēki viens pret vienu. Daudz biežāk - kad vairāki pusaudži kopā. Varētu būt, ka cilvēks barā zaudē uz mirkli identitātes sajūtu, saplūst masā, un zūd katra konkrētā atbildība. Līdz ar to visiem liekas, ka nodarītais nekas slikts nav."

Psiholoģe pārliecināta, ka negatīvi ietekmē filmu skatīšanās un agresivitātes vērošana. Skati ir diezgan reāli, un bērni uztver, ka tā arī var risināt problēmas, tā ir pieņemami.

"Mūsdienu sabiedrībā strauji ienāk čatošana internetā - tu vari būt anonīms vai uzdoties par visu ko, vari izvēlēties iesauku un savas īpašības, tajā pašā laikā komunicē ar līdzīgiem," - E. Birziņa uzskata, ka līdz ar to zūd jēga par īstām vērtībām un saplūšana ar iedomu tēlu stimulē visatļautību, jo internetā var lamāties, būt rupjš. Zūd realitāte. Reizēm var pazaudēt spējas kontaktēties ikdienas saskarsmē, to spēj tikai monitorā mākslīgā veidā. Jāpiemin arī datorspēles, kurās - nospied vienu pogu, un viss notiek pēc tavas gribas.

Arī daudzas amerikāņu filmas nav reālā dzīve, tomēr cilvēki pieņem šo modeli kā īstenību. Jauniešu žurnālu vērtības ir ārēja izrādīšanās, ārējs spožums, it kā tas būtu galvenais.

"Vērtību pareizu izpratni iedod ģimene, to bērns sākotnēji pārņem no vecākiem. Es domāju - mūsu izglītības sistēma arī nav sakārtota, jo liekam uzsvaru uz akadēmiskām zināšanām, attīstot pārsvarā akadēmisko intelektu, un emocionālais intelekts paliek neattīstīts. Bet dzīve pierāda: ja cilvēkam ir augsts intelekts un daudz zināšanu, ar to nepietiek, lai būtu laimīgs. Jo nespēj veidot attiecības. Ja neciena pats sevi, nespēs cienīt arī citus. Ja pats sevi neapzinās kā vērtību, līdz ar to - otru cilvēku," - Estere Birziņa uzskata, ka mūsu mācību programmās pietrūkst uzsvara uz emocionālās inteliģences audzināšanu.