Rūķa laime

Reiz kādu rītu rūķis pamodās un ieraudzīja, ka ārā snieg. Tas tik bija prieks! Rūķis skrēja pa sasnigušajām kupenām, meta ar plaukstām sniegu sev virs galvas, lai izbaudītu, cik maigi kā pūciņas tās nobirst pār viņu. Rūķis bija tik laimīgs!

Jau iepriekšējā vakarā viņš bija pamanījis no debesīm nokrītam pa kādai sniega pārsliņai, taču nepievērsa tai uzmanību. Negribēja sevi maldināt ar domām par sniegu. Pēc sniega rūķis katru gadu ilgojās visvairāk. Jā! Jūs nepārklausījāties, rūķis visvairāk ilgojās pēc sniega, nevis pēc dāvanām, naudas vai saldumiem. Rūķis saprata, kas pasaulē ir galvenais. Tā ir laime, ko katrs var sniegt sev pats, pareizāk sakot, - tikai pats.

Kad nākamajā rītā rūķis pamodās, sniega vairs nebija... Pirmajā brīdī rūķis saskuma, taču vēlāk, kā par brīnumu, viņš nejuta bēdas, jo viņam pietika ar to sniegu, kas bija bijis vakar. Viņam nevajadzēja vēl. Jo rūķa laimei, tāpat kā mūsu visu laimei, vajadzīgs tikai nedaudz...