Medību suns Džeris ir vai traks uz bebriem

Blīdenes "Malicās" pie mednieka AIVARA BALTIŅA braucām pēc citu mednieku ieteikuma. Baltiņam esot varen ņiprs medību suns, kurš kust kā ūdenszāle, lai gan ar vienu aci neredzīgs.

Džeris dara bīstamu un netīru darbu

Džeris mūs sagaidīja namdurvīs un pavadīja istabā - kā jau saimnieks. "Malicās" viņš iedāvināts, kad saimnieki 1990. gadā te cēluši māju. Dižu radurakstu gan viņam neesot - laikas un foksterjera krustojums. Jau no kucēna vecuma sācis iet vīriem līdzi mežā un visai drīz izvēlējies specializāciju - āpšu, bebru, lapsu un jenotu alas. Dzinēju medības nav viņa darbs. Medībās ejot, tālāk par pārdesmit soļiem no saimnieka nedodas. Sunim mednieka talantam esot jābūt jau asinīs, un pat vienu vecāku kucēni nav vienādi labi medību suņi.

"Bebri ļoti savairojušies, un mūsu kolektīva teritorijā to ir diezgan daudz. Kur vien kāds novadgrāvis, caurteka, tur kāds aizsprosts uzbūvēts, bet aizdambējuma dēļ applūst lielas meža platības," stāsta Aivars Baltiņš. "Medniekiem gandrīz vai obligāts pienākums ir bebru izķeršana. Kad vēl bija kaut cik lielā vērtē bebru ādas, tad suni nevajadzēja - bebrus ķēra ar lamatām. Bet tad pašiem medniekiem bija garlaicīgāk un negadījās visādi piedzīvojumi. Tagad ķeram citādiem paņēmieniem, un piedzīvojumi gadās vai katru reizi, kad ejam bebros."

Tehnoloģija esot vienkārša - vispirms mednieki izbrīvē ceļu ūdenim, jaucot bebru uzbūvētos dambjus. Kad lielais ūdens ticis brīvībā, atklājas alas, un tad sākas Džera darbs. Viņš ir eksperts - izošņā alas un paziņo, kurā ir bebrs. Tas ir smagi - iespraukties alā starp asiem sprunguļiem un bebra zobu nošķērētiem zariem, slapjumā un dubļos. Tad pie darba ķeras vīri. Gadās, ka bebrs izbailēs sprūk no alas ūdenī, un suns medību azartā nirst tam pakaļ. Šogad bijis gadījums, ka bebrs nosprostojis caurteku tā, ka vienam medniekam nācās tajā līst iekšā. Bet Džeris paziņoja, ka savu mītni bebrs ierīkojis metrus desmit tālāk zem koku saknēm egļu audzē. Kamēr Džera norādītā vietā vīri rakušies, palicis tumšs. Kad tikuši līdz alai, varējuši tumsā sataustīt tikai bebra asti. Vilkuši bebru pa trijiem - kā pasakā par rāceni, un izvilkts ap 20 kilogramu smags makans. Šoziem Džeris palīdzējis no mitekļiem izdabūt ap 20 bebru.

Zina vīru pulcēšanās vietu

Tas, ka viena acs nerāda, Džerim nav šķērslis būt par ekspertu bebru jautājumos. Sunītis ir arī kurls, un, lai sasauktu, nācies pat rādīt ar roku. Sestdienās, kad saimnieks lūko plinti, suns zina, ka būs darbs. Negals esot, kad jādodas kolektīvajās medībās uz citiem zvēriem un kad Džera pakalpojumi nav vajadzīgi. Tad nākas lavīties ārā, lai suns nemana, bet Džeris vienalga to nojauš un uz savu galvu dodas uz vīru pulcēšanās vietu.

Džerim gadījies arī izbaudīt bebra zobu tvērienu. Reiz netālu no Stūriem novadgrāvja atbērtnē atrasta liela bebra ala. Vīri dzīvnieku iztramdījuši, bet, ārā skrienot, tam ceļā gadījies Džeris, kas bija līdis alā no otras puses. Dusmās bebrs bija iekampis sunītim kaklā. Labi, ka tolaik izdevās ātri sameklēt veterinārārstu, kas cietušo salāpīja. Otrreiz dabūjis trūkties, kad dzenājis caurtekā iesprukušu bebru. Tomēr ievainojumi neatbaidīja sunīti no medībām.

"Ja parēķina, cik kubikmetru grunts esam izrakuši šajos gados, iznāktu milzu bedre," stāsta Aivars Baltiņš. "Reiz uzgājām āpšu alas, ļoti dziļi. Džeris dodas iekšā, mēs no augšas rokam un rokam, dzirdam tik, ka suns dziļumā rej. Beigās ne vairs par āpšiem, bet par suni domājām. Āpši mēdzot suni ievilināt alu labirintā un tad ierakt."

Bebru gaļu sākumā esot vārījuši suņiem, kaķiem, bet nu jau mednieki aptvēruši, ka jaunos bebrēnus var lietot arī cilvēku uzturā. Mednieki gaļu iemarinē, kūpina. Sestdienas vakaros, kad vīri no meža sarodas mednieku mājiņā, viņi mielojas ar svaigi kūpinātu bebra gaļu. Mednieku vidū esot pat tādi meistari, kas izmēģinājuši gatavot kūpinātas desiņas, izdodoties ļoti gardas.

Bet Aivars Baltiņš tomēr visvairāk lepojas ar trofeju - vareniem brieža ragiem, kuri iegūti 1995. gadā un kuriem tikai mazliet pietrūka no zelta kategorijas. Nolūkojis stalto briedi riesta laikā, mednieks veselu nedēļu pacietīgi tam esot staigājis pakaļ. Kādā pasakaini skaistā septembra pievakarē tūlīt pēc neveiksmīgām vilku medībām beidzot ar lielu izmaņu izdevies briedi pievarēt.