Valentīndiena

Pamostos nosalis. Vēl vairāk - pārsalis. Kaut kas neciešami smags un krācošs okupējis manu vēderu. Atvēris acis, skatos - gari, melni mati - Pēc visa spriežot - sievišķīga būtne. Nesaprotu, kur man tāda melnmate varēja gadīties? Lēnām sāk atgriezties atmiņa.

Ierados pilsētā pie uzpircēja, lai saņemtu naudiņu par pārdoto bulli. Tīri branga naudiņa. Veseli simt laši, neskaitot tēriņam atvēlēto, sanāca. Simtnieks lielajā makā - tas pavasara zemes darbiem. Pārējā nauda šīs dienas iepirkumiem.

Līdz autobusa atiešanai vairāk nekā divas stundas. Ar iepirkumu tīkliņu rokā, laiku īsinot, klaiņoju šurpu, turpu. Sagribējās iedzert kādu vīna malciņu. Bet kā tu, cilvēks, ielas vidū tādas lietas darīsi? Nesmuki. Iegājis sētā aiz lielās daudzdzīvokļu mājas, atkorķēju un ieņēmu no kakliņa pilnus vaigus. Patīkams siltums izskrēja cauri ķermenim.

Aizkūpinot cigareti, jutu, ka mani novēro kāda melnmataina, skaista būtne. Viņa izskatījās tik skumji nomākta un tik sērīgi uz mani raudzījās, ka man kļuva viņas žēl. Neizturēju un līdzjūtīgi uzprasīju: "Kas ir, smukulīt? Vīniņu gribi ieraut, ko?"

"No kāda malciņa neatteiktos gan."

Slīpētas modeles gaitā viņa tuvojās un tūlīt jau atradās man līdzās. Pasniedzu pudeli, lai jau dzer.

Atdevusi pudeli, daiļā būtne ierosināja: "Paklau, varbūt ieiesim pie manis? Silta istaba, galds, glāzītes un… Kā pie baltiem cilvēkiem. A mēs te aiz stūra, kā tādi pļēguri… Bet varbūt steidzaties?"

"Man laika pietiek! Veselas divas stundas," kā vienmēr, biju tiešs. Un tad jau mēs atradāmies daiļās būtnes dzīvoklī. Pie diezgan bagātīgi, bet ne svaigi klāta galda.

"Man vakar bija dzimšanas diena, un šis tas palicis pāri," viņa čivināja. Lai es nekautrējoties un velkot savu ādas jaku nost un jūtoties kā paša mājās.

"Bet mēs taču vēl neesam iepazinušies! Kā tevi sauc?"

"Gvido."

"Es esmu Liliana, bet vari vienkārši - Lilī. Tā mani visi sauc. Uz to tad arī iedzersim pa glāzītei! Gvido, johaidī! Šodien taču Valentīndiena!" viņa iesaucās. "Šodien visiem jāskūpstās un jāvēl otram tas labākais," viņa jau gatavojās izpildīt tikko sacīto.

"Bet es nevaru. Man caurs zobs," centos izvairīties.

"Tev taču burkāni nebūs jāgrauž!"

"Bet elpa? Elpa no caurā zoba?"

"Par elpu nedomā. Elpa aizrausies!" Lilī iesaucās un ar strauju, trenētu kustību pieplaka manai mutei. "Uz šito joku es tev atnesīšu kaut ko garšīgu!"

Pagaršoju to garšīgo, un punkts. Vairāk neko neatceros.

Bet kur tagad es atrodos? Tāds kā malkas šķūnis. Ar krustām pārvilktu auklu un uz tās sakarinātiem veļas gabaliem.

"Skaistulīt, celies!" ar pirkstiem iebraucis kuplajos matos, mēģināju tikt vaļā no savas nastas.

"Ē tu, pediņ! Pievaldi savas ķepas! Es tev nav nekād’ bāb’!"

Nogrūdis no sevis melnmataino galvu un pielēcis kājās, iebļāvos: "Kur mana ādas jaka? Kur nauda? Kur mans simtnieks? Zagli, es tevi miltos samalšu!"

Gribēju jau šim klupt krāgā, kad pamanīju, ka ar viņu noticis vēl ļaunāk nekā ar mani. Viņam pat bikšu kājās nebija. Gulējis vienā apakšveļā. Pat godīgi trīcēt vairs neprata.

Beidzot nonācām pie secinājuma - Valentīna dienu esam svinējuši vienā vietā, tikai ar stundas starplaiku. Pasniedzu bēdubrālim no veļas auklas kaut ko līdzīgu segai, lai galīgi nenosalst, un devāmies atgūt savus īpašumus.

"Ja jūs, diedelnieki, tūlīt nepazudīsiet, es izsaukšu policiju!" kā no lielgabala izšāvusi, pusmūža sieviete aizcirta durvis mums degungalā.

Tāda sagaidīšana mūs saniknoja ne pa jokam. Sākām dauzīt ar dūrēm pa durvīm. Tās atvērās, un parādījās divi bokseru izskata puiši.

"Tā, čalīši! Ja jūs tūlīt netīsiet makšķeres, vārītus cūkrāceņus savā atlikušajā mūžā vairs sagremot nevarēsiet. Es skaitu līdz trīs! Viens..." viņi atrotīja piedurknes.

"Divi," viņi spēra pirmo soli mums pretī.

"Trīs!" skaļu smieklu pavadīti, mēs nozudām aiz mājas stūra.

Atgriezušies malkas šķūnītī, izsmēķējām katrs pa cigaretei. Atvadījāmies un, ar žāvēšanai pakārtajām segām aptinušies, devāmies katrs savā virzienā.

Pūta dzestrs vējš, un nedaudz putināja. Zem kājām ceļš septiņu kilometru garumā. Piestāvētu "saimnieks bulli pārdevis", taču ausīs skanēja "Va-len-tī-na, Va-len-tī-na, Va-len-tī-na, bravo bis…"

Tagad, kad izdzirdu runas par Valentīndienas svinēšanu, mani pārņem auksti šermuļi.