Pelēce, divas Minkas un citi zvēri

Kursīšu centrā, tāpat kā citos ciematos un pilsētās, ir ne mazums kaķu, kuriem nav saimnieka. Taču nu jau krietnu laiku Kursīšos šie kaķi nav pamesti likteņa varā, jo par bezsaimnieka mincēm un minčiem rūpējas divas draudzenes - Gita un Elīna.

Abas viņas mācās Kursīšu pamatskolā, Elīna - piektajā, Gita - septītajā klasē. Elīna stāsta, ka rūpējusies par kaķīšiem iepriekšējā mājā, kur dzīvojusi, nu tiem laika atliek mazāk, jo skolā pēc stundām vēl ir pulciņu nodarbības. Nu šo nekur nerakstīto pienākumu parasti uzņemas Gita. Patlaban meiteņu aprūpē ir seši kaķi, taču skaits mainās. Neviens neliek klaidonīšiem palīdzēt, bet meitenēm ir labas un atsaucīgas sirsniņas, palīdzot tiem, kam klājas grūti.

Abas meitenes uzskata, ka klaiņojošiem dzīvniekiem vajadzētu savu patversmi, kur viņus netraucētu ļauni cilvēki un kur viņiem vienmēr būtu pajumte.

"Mēs bijām nodomājušas vasarā sadabūt dēļus un uztaisīt būdu. Vai arī tukšā bērnudārza rotaļu namiņā iekārtot pajumti kaķiem. Bet viņi tur nav pieraduši, vienalga nāks atpakaļ uz mājām. Mēs abas ar Gitu meklējam kaķiem saimniekus gan tepat centrā, gan vasarā braucām uz lauku mājām, gan piedāvājām skolasbiedriem, un daudziem kaķiem nu ir savas mājas. Nav viegli atrast kaķīšiem saimniekus. Gadījies, ka saimnieki pārdomā, un mūsu atdotie kaķi atkal atgriežas pie mums. Pagalma kaķi ir bailīgāki par mājās izaugušajiem, ne visiem patīk, ka tie sākumā mūk vai šņāc. Laukos daudziem jau ir savi kaķi, viņiem mūsējos nevajag. Reizēm kāds kaķītis nomirst. Ir arī tādi nežēlīgi cilvēki, kuri sit un neieredz pat mājas kaķus. Cilvēki dažādi izturas. Ir tādi, kas teikuši, ka tie dara labu, jo pagrabā izmedītas visas peles, citi saka, ka jāslīcina," stāsta Elīna.

Nelaime tā, ka kaķi vairojas. "Varētu palūgt, lai kāds likvidē mazos kaķēnus, kamēr tiem vēl nav acis vaļā, bet tad kaķene noslēpusies tādā vietā, kur klāt nevar tikt. Bērnus izved laukā, kad tie jau palieli, un tad žēl likvidēt."

Elīnai ir savs balts runcis Caps, un arī to paņēmusi no pagalma kaķu saimes. Viņa apgalvo, ka labprāt ņemtu mājās vēl kādu kaķi, bet Caps to kategoriski neļauj. Viņš esot izlutināts un arī diezgan izlepis barības ziņā. Gitai gan savējā nav, jo bieži nākas braukt uz Remti pie vecvecākiem, bet viņa domā, ka nākotnē izvēlēsies ar dzīvnieku aprūpi saistītu profesiju.

Pagalma kaķi pieticīgi. Tie mielojas pie piena bļodiņas, dažreiz dabū vakariņu atliekas no Gitas vai kāda cita mājas iedzīvotāja virtuves. Katram pagalma kaķim ir savs vārds - Pelēce, Raibulis, Babīte, Pūciņa, divas Mikas. Dzīvnieki labi pazīst savas kopējas un barotājas, bet pret citiem izturas piesardzigi. Vislielākais prieks bijis, kad bailīgie kaķi sāka glaudīties gar kājām un vairs nešņāca. Meitenes stāsta, ka pagalma kaķus baro katru vakaru, un viņi to lieliski iegaumējuši. Gulēt tie dodas uz pagrabu vai uz šķūnīšiem.

Elīna stāsta, ka arī mājas kaķi izpētījuši, ka pagalma kaķi tiek baroti, glaudīti, un grib pamieloties pie kopīgās bļodas - ja nu te ēdiens gardāks. Negantākās kaķenes tad nākoties patriekt, lai nekaujas. Meitenes daudz neļaunojas, ka kaimiņi un arī dažs radinieks viņas sauc par kaķu princesēm un kaķu mātēm. Viņām patīk rūpēties par dzīvniekiem.

Elīna smejoties stāsta, ka pieklīdis arī viens trusis. Nu kūtī, kur dažkārt ap govs slaukšanas laiku pēc svaiga piena ierodas arī kāds pagalma kaķis, īsts zoodārzs. Trusis dusmās lec kaķim virsū, un nākas ķildniekus izšķirt.