Labi dzīvot zemē manā...

Tinte ir civilizācijas asinis - šie vārdi izskanējuši kādā spraiga sižeta filmā, un, kaut gan filma uzņemta jau pirms vairākiem gadiem un pat Latvijā rādīta pasen, to aktualitāte nav mazinājusies ne par mata tiesu. Tikai - svarīgi, ar kādu mērķi plūst šīs asinis - vai tās priecīgi čalo, vairodamas dzīvesprieku, vai arī smagnēji šļācas indes un žults sajaukumā.

Aizvakardienas "Saldus Zemē" raugos - tirgotāji tiek apvainoti balto olu cenu mākslīgā pacelšanā. Nu, vai tā vajadzēja? Attīru asinis no žults un tulkoju: šogad mazāk kā jebkad balto olu cenas atšķiras no šokolādes olu cenām. Un kā var ietaupīt, Lieldienu galdam izvēloties brūnās olas!

Latvijas zemnieki uztraucas par to, ka valstsvīri atļāvuši ārzemniekiem iegādāties zemi. Nu vairs nebūšot "viena zeme mūsu", nu zemnieks kļūšot par kalpu pats savā zemē. Nieki! Palūkojiet, kāds ir ieguvums - ja jau zeme nav Latvijas, tad kāda velna pēc mums vajadzīgs NATO? Lai to zemi no agresoriem sargā tie, kas to pirks, - zviedri, vāci, portugāļi un šveicieši. Lai viņi pērk sev tankus un šuj zābakus saviem kareivjiem, lai viņi starojas radaru ēnā un brauc aizstāvēt kopīgās intereses uz pasaules karstajiem punktiem - viņiem taču būs vajadzīga palīdzība, kad pašus apdraudēs. Un mēs, latvieši, arī pa baram paglābsimies, purvmalītēs, ežiņās un nenopirktās slīkšņu pļavās mitodami. Kolēģi žurnālisti, tērēdami civilizācijas asinis, gan varēja uzsvērt šo ļoti svarīgo aspektu un sniegt analīzi, cik daudz naudas mēs ietaupītu uz dalībmaksu rēķina, cik benzīna neiztērētu, kurbulējot Eiropas pēckara gadu tankus, ko esam saņēmuši humānajos dāvinājumos. Bet nē - nevis priecājas, bet atreferē gaudas.

Vēl nesen deputāti lauza šķēpus par to, vai drīkst palielināt svētku dienu skaitu valstī. Katra darba diena, lūk, valsts budžetā vairāk nekā divus miljonus latu ienesot. Izstrīdējās, apspriedās un teica - labi, viena svētku diena vēl būs - 4. maijs. Žurnālisti, žultsbekas, tūlīt pamanīja, ka šogad no papildus vaļošanās nekas neiznāks - 4. maijs iekrīt sestdienā. Un bēdājās. Bet to, ka deputāti mums aprill! aprill! iedevuši, neattapa. Šogad brīvdiena ir 1. aprīlis - ne sestdiena, ne svētdiena, bet kalendārā sarkanā krāsā iekrāsota darbdiena. Nu, vai nav jauki dzīvot šajā zemē, ja vien uz lietām prot paskatīties no īstās - priecīgās - puses?