Pastmarku, nozīmīšu un telekaršu kolekcionārs

Saldenieks MINTAUTS BITENIEKS aprīlī ir dubultjubilārs. 16. aprīlī ir viņa vārda diena, bet 22. aprīlī - dzimšanas diena.

Gaviļnieks stāsta:

- Kad sāku kārtot pastmarkas un nozīmītes, tad aizraujos un aizmirstu visu un visus. Kolekcionēt sāku jau puikas gados, kad mācījos Pampāļu pamatskolā, bet kara laikā kolekcija gāja zudumā. Arī otrā pastmarku kolekcija sadega ugunsgrēkā. Pēc zūdības likās, ka nekad vairs nenodošos šai nodarbei. Bet gāja gadi, un, draugu pamudināts, atsāku veco niķi un atkal pirku un krāju visas iznākošās pastmarkas. Ar laiku nāca klāt vēl viena aizraušanās - nozīmītes. Tām gan izvēlējos tēmu - Saldus rajons. Tagad manā īpašumā to ir ap simts - ne tikai pilsētai, bet arī skolām, uzņēmumiem un iestādēm veltītās. Vecākā no tām ir 1909. gadā veidota ugunsdzēsēju nozīmīte.

Kolekcijas veidoju apmēram trīdesmit gadus - līdz brīdim, kad aizgāju pensijā un hobijam atlicināt naudu kļuva arvien grūtāk. Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar telekaršu krāšanu. Gan pastmarkas, gan nozīmītes tagad arvien pārskatu un, ja iznāk, - papildinu. Ar savu kolekciju esmu piedalījies arī izstādēs.

Šogad sagaidīšu 71. dzimšanas dienu. Kaut māte man dāvājusi divus pamatīgus vārdus - Mintauts un Tālivaldis, tomēr mans dzīves ceļa gājums nav bijis viegls. Augu bez tēva, man viņu aizstāja par vienpadsmit gadiem vecāks brālis. Agri uzsāku darba gaitas. Arī armijā man nepaveicās - padomijas varu nomaiņas dēļ tālumā nodienēju gandrīz sešus gadus. Dienesta beigās mana dzīvība turējās mata galā, bet es par kaulaino izrādījos sīkstāks. Tomēr tā vēlāk atspēlējās pret vienīgo dēlu, kad pilnbriedā to pieveica ļauna slimība, kuru viņš ieguva, dienesta laikā apstarojoties.

Divdesmit septiņus gadus nostrādāju Saldus milicijā. Tur arī atstāju savu veselību. Mans stāsts var būt pamācošs nesmēķētājiem - kā es ārstu acīs tapu par lielo smēķētāju. Strādāju izmeklēšanas izolatorā, kur nepārtraukti uzturējās vīri, kas ciena uzvikt dūmu. Kārtējā medicīniskajā pārbaudē ārsti, ieraugot fluorogrāfiskajā apskatē manus elpošanas orgānus, šausmās saķēra galvas. Tāpēc man jautāja: "Cik paciņu cigarešu jūs dienā izpīpējat?" Nevienu, jo ar šo netikumu aizrāvos tikai jaunībā un biju ticis no tā vaļā. Tā kā ārsti man paredzēja neilgu mūžu, atlika divi varianti - atsākt smēķēt vai iet pensijā. Izvēlējos pēdējo. Tomēr par spīti teiktajam vēl turos.

Es vienmēr esmu bijis taisnīgs vīrs. Tāpēc varbūt arī mani uzraugāmie, kas savulaik bija pārkāpuši likumu, vēl tagad mani sveicina un labprāt man atnāk palīgā sagatavot ziemai malku. Varu teikt, ka mani draugi ir vienkāršie cilvēki. Labu cilvēku, kas palīdz man mājasdarbos, netrūkst. Bez Aijas no Kuldīgas ielas un mazā Cieceres skolas 5. klases skolnieka Ingmāra, kā arī pensionāru dienas centra darbinieku atbalsta man klātos grūti, jo sievas veselības stāvoklis prasa pastāvīgu uzmanību."