"Galvenais ir notvert īsto laiku."

Svētdien gaviļnieču godā būs Terēzes un arī Terēzijas. TERĒZIJAI HANTIĻAI no Kursīšiem tuvs ir arī vārds Terēze.

Hantiļas kundzi daudzi Saldus rajona iedzīvotāji atceras kā ilggadēju Saldus lauksaimniecības pārvaldes speciālisti un agronomi. Mūsu sarunai "jā" vārdu saņēmu ar nosacījumnu, ja netiks runāts par politiku un lauksaimniecību. Tāpēc tērzējam par vārdu, par tuvajien cilvēkiem un vaļaspriekiem.

- Galvenais ir notvert īsto laiku, kad jāsaprot, ka viens vai otrs darbs jānoliek malā - lai strādā jaunie. Atceros, kad uzsāku darbagaitas lauksaimniecības pārvaldē pie Ilmāra Benta, viņš mums, jaunajiem, neskatījās uz nagiem, bet lika strādāt patstāvīgi. Nevar žēloties, ka jaunie neko nesaprot un neko nevar. Laiks nāk un iet, un mēs, pieredzējušie, ja mums jautā, varam tikai dot padomu. Es savas domas nevienam negribu uzspiest, tāpēc diplomātiski saku - ja man būtu jādara, tad es rīkotos tā... Šādā situācijā izvēle paliek paša cilvēka rīcībā.

Kādreiz biju aplam ticīga uz darbu. Bet tagad esmu sapratusi, ka nav, ko plēsties, jātaupa spēki. To es sludinu arī pārējiem pensionāriem. Tomēr no gotiņas un pārējiem mājdzīvniekiem nevaru šķirties. Tie dod iztiku, jo piens, krējums un biezpiens utt. nav jāiegādājas veikalā. Mājlopi ir arī mīļums. Jāmāk sadalīt darbus tā, lai atliek laika arī teātra izrādei, koncertam, satikšanās brīžiem ar cilvēkiem un vienkārši atpūtai.

Mana mīlestība ir puķes, kuras, kā jau katra mīlestība, prasa uzmanību un darbu, bet pretī dod savu skaistumu un smaržu. Kaut piemājas zemes nav daudz, tomēr cenšos, lai mājas apkārtnē savas galviņas pret sauli slietu ziedi. Kad atnācu dzīvot uz Kursīšiem, līdzi atvedu 41 rožu šķirņu stādu. Tās ilgus gadus veldzēja manu sirdi, bet - katram ir savs laiks. Kad tās vairs negribēja pumpurus riest, savu sirdi atdevu lilijām. Tagad tās ir mana puķu dārza favorītes. Domājot par vasaru, jau siltumnīcas vienā daļā sasētas vasaras puķes, kuras labi sadzīvo ar tomātiem un gurķiem.

Esmu suiteniece no Alsungas un, kā katoļu ģimenē dzimis bērns, tiku kristīta Svētās Terēzes vārdā. Arī iesvētībās dāvātajā pātaru grāmatā ir rakstīts - Terēze Ruņģe. Domāju, ka vārdu nosaka arī laikmets, modes tendences. Piemēram, manas mammas dzimšanas laikā suitiem bija raksturīgi - ja ģimenē bija četras meitas, tad tās bija Marija, Anna, Margrieta, Katrīne. Ja vēl kāda radusies, tad - Elizabete, Barbara, bet dēli - Jānis, Jāzeps, Jēkabs, Pēteris, Andrejs un Miķelis. Manā laikā visām kaimiņu meitenēm bija ielikti modernie, garie vārdi - Rozālija, Natālija, Viktorija, Amālija. Atceros, ka viena mūsu klases meitene savu vārdu Veronika samainīja pret Virgīniju. Nezinu, kāpēc, bet arī es savas jaunības dullumā izdomāju, ka no Terēzes gribu kļūt par Terēziju. Un, tā kā tas neprasīja nekādas lielas dokumentu kārtošanas, dzimšanas apliecībā tika ierakstīts Terēzija. Tomēr šis vārds man nekļuva tuvs, jo mans mūžs ir saistīts ar Terēzi. Ja kāds mani sarunā nosauktu par Terēziju, atskatītos, meklējot otru cilvēku. Bet man ir arī otrs vārds, kuru izvēlējos ticības stiprināšanā - Urzula, to patapināju no kādas poļu ģimenes atvases.

Vecāki, izvēloties bērnam vārdu, laikam ar sesto prātu jūt, kāds viņam būtu piemērots. Vēl studentes gados, kad piedzima pirmā meita, bijām nodomājuši viņu nosaukt par Renāti, bet dzimtsarakstu nodaļas darbiniece domāja savādāk un vārda ailē ierakstīja Inta. Tagad, taujājot meitai, kāds vārds viņai būtu labāk paticis, viņa saka, ka Renāte. Jaunākai meitai izvēlējos vārdu, kas saistīts ar skaistu parādību dabā, - Sarma.