Trīnes tante un kaķis jeb Atceroties bērnību

Tas bija tālā bērnībā. Mūsu ģimene dzīvoja Dundagas pagastā, kur tēvam par nopelniem Latvijas atbrīvošanas cīņās bija piešķirta jaunsaimniecība.

Tajā laikā ģimenē bijā tēvs, māte, Trīnes tante un es. Trīnes tantei bija pāri astoņdesmit gadiem. Man tajā laikā bija nepilni seši gadi. Trīnes tante bija neredzīga.

Garajos rudens un ziemas vakaros mēs visi uzturējāmies lielajā istabā. Vakaros tēvs, māte vienmēr kaut ko darīja. Māte adīja, šuva, lāpīja, vērpa, tēvs taisīja vai laboja pastalas, taisīja koka tupeles, laboja zirga lietas. Arī man vakaros šad tad bija atbildīgs darbs. Lai taupītu petroleju, netika dedzināta petrolejas lampa katru vakaru. Bieži tika dedzināta skalu uguns, un tas tika uzticēts man.

Skali tika plēsti no sausām, apmēram metru garām priežu koka pagalēm. Skalus tēvs bija sagatavojis un izžāvējis jau iepriekš. Mans uzdevums bija tos mainīt. Pie skala, kurš taisījās izdegt, bija jāaizdedzina nākamais un jāapmaina pret iepriekšējo. Arī skalus dedzināt bija jāmāk. Skalturī vai statīvā, kurā tika sprausti skali, skals bija jāiesprauž pareizā leņķī. Ja tā gals bija gaisā, tad vai nu uguns dega vāji, vai pat nodzisa, bet, ja skala gals bija zemā leņķī, tad liesma bija liela un skals ātri izdega.

Kamēr mēs katrs bijām aizņemti ar savām lietām, Trīnes tante katru vakaru stāstīja spoku stāstus, to nekad netrūka. Viņas spoku stāsti man kā bērnam dažreiz likās briesmīgi, un naktīs es ilgi nevarēju aizmigt, pat sapņos redzēju spokus un trūkos no miega.

Dienā tēvs un māte parasti atradās laukā un darīja dažādus lauku darbus. Bet, ja laiks ārā nebija visai labs, tad es un Trīnes tante uzturējāmies istabā, un ar mums parasti bija arī kaķis. Kaķis, kā jau tīrīgs kustonis, bieži laizīja ķepas, sānus, muguru un ar ķepu glaudīja galvu. Par to es tad ziņoju Trīnes tantei. Viņa teica — tas nozīmējot, ka kaķis mazgājoties un būšot ciemiņi, vēl jāskatoties, uz kuru pusi kaķim ir astes gals, no tās puses nākšot ciemiņš. Vēl Trīnes tante teica — ja kaķis laiza ķepas, sānus, muguru un ar ķepu glauda galvu, tad būšot labs ciemiņš, bet, ja kaķis laizot dibenu, tad būšot bezkaunīgs ciemiņš.

Tā reiz gadījās, ka kaķis mazgāja un laizīja dibenu. To pateicu Trīnes tantei. Pēc brīža tiešām ieradās ciemiņš, paunu žīds (tajā laikā uz laukiem diez vai kāds zināja, ka žīds ir ebrejs). Paunu žīdi ar lieliem maisiem uz muguras gāja no mājas uz māju, piedāvādami dažādas sīkas mantas, diegus, pogas, adatas, galvas lakatus, vīriešu cepures, smaržas un citus sīkumus. Varēja viņus apbrīnot — kādus maisus viņi nesa uz muguras. Tādā veidā palika par turīgiem cilvēkiem. Sākumā viņi mantas nesa un pārdeva, cik varēja panest uz muguras, pēc laika veda pa laukiem jau ar zirgiem, vēl pēc laika jau atvēra savus veikalus pilsētās.

Atgriezīšos pie Trīnes tantes. Kad ieradās paunu žīds, mamma ar viņu ienāca istabā, kur atrados es un Trīnes tante. Mamma ar paunu žīdu (ebreju) brītiņu parunājās un izgāja no istabas. Pēc tam istabā iestājās klusums. Trīnes tante, domādama, ka arī ciemiņš izgājis ārā līdz ar mammu, prasīja man: “Kas bija tas bezkaunīgais ciemiņš?” Ebrejs to dzirdēja! Nu iznāca ļoti nepatīkams pārpratums, skandāls. Ebrejs ļoti apvainojās un sāka kliegt uz Trīnes tanti: “Ko tā dulle, trake vecen’ grib no man’, ko es vinei slikte esu darījis, ka vine mani sauke par bezkaunīge cilvēke?!” Izdzirdot ebreja skaļo klaigāšanu, tūlīt ienāca arī mamma un skaidroja, kā pārpratums radies, bet tirgotājs to nesaprata un jutās ļoti apvainots. Arī Trīnes tante bija ļoti nelaimīga un pārdzīvoja, ka caur viņas aklumu tā viss iznācis.