Visizteiksmīgākais ir Rodžera kažoks

Gandrīz katra bērna dzīvē pienāk laiks, kad viņam gribas par kādu rūpēties. Tā bija arī trešklasniecei Mārai Stolerei.

Kad kopīgi ar meitu vecāki devās uz zooveikalu, vēl nezināja, ko pārvedīs mājās. Veikalā viņus sagaidīja kas interesants - trīskrāsaina izpūrusi jūrascūciņa. Tā iepriekš dzīvojusi kādā ģimenē, līdz vienā dienā mājās ieradies kucēns. Kā jau ziņkārīga būtne, ne acu nav novērsis no kustonīša būrī, līdz tas jau kļuvis nervozs. Tā Rodžers nokļuva pie Māras.

Abi dzīvo vienā istabā, tiesa, dzīvnieciņam ir sava māja. Par tās tīrību un cūciņas barošanu rūpējas Māra. Rodžers labprāt ēd sienu, bet vislielākais gardums viņam ir svaigs gurķis - no tā neatsakās nekad.

Reizēm viņš no sprosta tiek izņemts un palaists pa grīdu. Tad mīļuprāt ietipina pagultē vai nolien stūrītī un ir jāķeksē no tā ārā.

Kaut Rodžera ķepiņām ir gari nagi, bet aiz šķeltās lūpas - draudīgi priekšzobi, dzīvnieciņš ir ļoti mīļš. Paņemts rokās, viņš meklē, kur ielīst. Tad, iekārtojies zem Māras džempera viņai uz vēdera, labpatikā klusi cīkst.