"Mani dzīvē ir vadījusi neredzama roka."

Pilsblīdenes "Pērējos" dzīvo cilvēks ar interesantu mūžu - HENRIJS VĀCIETIS, kurš otrdien svinēs vārda dienu.

Sirmais, bet vēl stiprais latvju dēls Henrijs Vācietis ir šīs puses iedzimtais - tēva mājas gan bijušas kādreizējā Cieceres pagastā, bet savu ģimenes māju viņš uzcēlis Pilsblīdenē. Pats gaviļnieks stāsta: "Lai arī kā gājis, vienmēr esmu jutis, ka manu dzīvi vada neredzama roka. Cilvēks var domāt, ka viņš darīs tā un šitā, bet neredzamais spēks izdara savas korekcijas mūža grāmatā, un iznākumā tu rīkojies tā, kā nebija plānots." Tomēr Henrijs atzīst, ka mūžs bijis laimīgs. Izaudzināti divi dēli un meita, tagad aug mazbērni. Lai arī kā viņu dzīve ir mētājusi, - kara laikā iesaukts darba dienestā un strādājis Vācijā, pēc tam gūsts pie Vācijas - Francijas robežas, - tomēr liktens bij lēmis atgriezties dzimtajā pusē. Pats Henrijs skaidro: "Nekur nav tik labi kā mājās. Esmu latvietis un ar to vienmēr esmu lepojies."

Viņam vienmēr ir paticis ceļot, tāpēc ir pateicīgs liktenim, ka kara laikā nonācis Vācijā, Francijā. Daba tur bijusi brīnišķīga arī gūstekņu nometnē, kas atradusies Alpu kalnos. Henrijs stāsta: "Par gūsta laiku var teikt - skaistums un bads." Daudz jaunu vīru palika nometnēs, kur nomira badā. Bet Henrijs, zinādams veco vīru stāstus, kā tiem gājis pēc pirmā pasaules kara, prasījies darbos pie saimnieka. Tikai, pateicoties dzīvotgribai un strādīgajām rokām, kuras nesmādēja nevienu darbu, Henrijs izdzīvoja un ar savu prasmi un čaklumu guva saimnieka atzinību. Kad braucis mājās, šķiroties abi ar saimnieku apraudājušies. "Cilvēkam jābūt godīgam un strādīgam, tāpēc latviešus cienīja", noteic Henrijs.

Padomju laikos apceļojis Latviju un Lietuvu. Sirmais vīrs stāsta: ja būtu iespējams, labprāt būtu aizbraucis uz Rietumiem, kur kādreiz kara laikā būts.

Tagad līdz ar stārķa atgriešanos ligzdā un bērzu zaļumu Henrijs sāk domāt par darāmajiem darbiem - kartupeļu stādīšanu. Lielu gan vairs neko nespējot paveikt, gadi darot savu. Un cik tad hektāru lielajā piemājas zemē var iesēt? Arī govīm sava pļavas tiesa jāatstāj. Gaviļnieks stāsta: "Esmu dzimis laucinieks un lopiņi man vienmēr patikuši, tāpēc, cik vien varēšu, govi turēšu."

Henrijs atzīstas, ka, dzīvojot kopsolī ar dabu, savos 79 gados gandrīz nemaz nav slimojis. Viņš teic: "Nedrīkst slimībai ļaut pieveikt sevi. Kamēr vari, ir jākustas un jāstrādā. Viens piemērs - kad biju savainojis kāju ar mietu, sākās asins saindēšanās, bet slimnīcā nogulēju tikai divas dienas, jo mēneša beigās mežsargam bija jāsagatavo visi nepieciešamie dokumenti, lai cilvēki varētu saņemt algu. Lai arī klibodams, tomēr savu darbu padarīju. Arī atvaļinājumu esmu izmantojis tikai vienu reizi."

Māju ar dēlu un mežniecības palīdzību uzcēla uz bijušo "Pērēju" māju drupām, kura bija būvēta vēl muižas laikos. Savu nosaukumu tā mantoja no iepriekšējām. Saimnieks stāsta, ka laikam tās interesantais nosaukums "Pērēji" iegūts no laika, kad savu īpašumu šeit uzcēlis muižas pērējs. Pēc bijušo māju un kūts pamatiem varējis spriest, ka bijis turīgs vīrs.

Henrija vārds nav aizgūts no karaļiem, bet kāda skolota vīra, kurš gaviļnieka tēvam palīdzējis tiesas darbos atgūt zemi. Tomēr Henrijs saka: "Esmu latvietis un tāpēc man labāk patīk otrs vārds - Alberts."