Liktenīga tikšanās pārmaina dzīvi

Saņēmām vēstuli no Saldus 1. vidusskolas 1986. gada absolventa UĢA GRUNTMAŅA, kurš jau sesto gadu ar sievu Terēzi un meitām - vienpadsmitgadīgo Martu un divus gadus jauno Bellu - dzīvo un strādā Amerikas Savienotajās Valstīs, Dalasā. Uģis ir Teksasas Universitātes Endokrinoloģijas departamenta jaunākais profesors.

"Domāju, ka katram no mums ir bijušas tikšanās ar liktenīgiem cilvēkiem. Pēc tam dzīvē notiek fundamentālas pārmaiņas. Amerikas sakarā man tāda bija tikšanās ar profesoru Kristapu Keggi - izcilu cilvēku, ķirurgu, medicīnas filantropu un tagad arī draugu. Atceroties mūsu pirmo tikšanos, saprotu, cik daudz neapzināta spēka piemīt nejaušībām.

Tikko biju beidzis Medicīnas akadēmiju. Ko darīt tālāk? Un te pēkšņi īsas tikšanās laikā Kristaps Keggi man starp citu pavaicāja, vai es gribētu aizbraukt uz ASV, Jēlas universitāti, un trīs mēnešus tur pavērot, kā mācās jaunie ārsti un kā tiek ārstēti sirdzēji. Jutos pārsteigts, iespējams, nobālēju, taču mana atbilde vienā sekundē bija: jā. Toreiz nepratu ne vārda angliski un nemaz nenojautu, ka šis "jā" tik kardināli izmainīs visu manu turpmāko dzīvi.

Pēc šīs tikšanās sāku intensīvi mācīties angļu valodu. Nonācis vienā no pasaulē slavenākajām medicīnas zinību kalvēm, biju pārsteigts, ka slimnīcā sirdzēji nestaigā uz kafejnīcām, nepīpē koridoros un ārstu konferencēs viss notiek draudzīgā atmosfērā. Bija sāpīgi apzināties, ka, kaut gan Latvijā ir daudz izcilu ārstu, slimnieku aprūpe bieži ir zemā līmenī. Slimnīcas pilda veco ļaužu pansionātu lomu, un medicīna kā zinātne praktiski neeksistē. Pēc trim ASV pavadītajiem mēnešiem man bija skaidrs, ka gribu turp atgriezties, iepazīt ārstu apmācības procesu un pārliecināties, ka arī es to varu.

Pēc šīs apņemšanās sekoja grūti eksāmeni, kuriem gatavojos divus gadus. Tos noliku un saņēmu no Jēlas vēstuli, ka esmu uzņemts par pirmā gada medicīnas internu.

Ierodoties Amerikā, sākās sūra, grūta medicīnas rezidenta ikdiena ar milzīgi garām dienām un naktīm slimnīcā. Un tā 5 gadus, līdz ieguvu diplomu endokrinoloģijas specialitātē.

Pēc tam biju neziņā - ko darīt tālāk? Bet tad saņēmu piedāvājumu kļūt par profesoru Teksasas Universitātē. Vietā, kur strādā četri Nobela prēmijas laureāti medicīnā. Tagad katru dienu ar prieku dodos uz darbu, ārstēju slimniekus un lasu studentiem lekcijas. Veicu arī pētījumus. Cerams, ka kādu dienu tie palīdzēs slimniekiem, kurus šodien vēl nespējam izārstēt.

Sešos gados esam dzīvojuši četrās pilnīgi atšķirīgās Amerikas vietās - austrumkrastā, ziemeļos, rietumkrastā un tagad dienvidos, Teksasas štatā. Meita Marta ir paspējusi nomainīt skolu jau 5 reizes.

S skolas ASV ir ļoti dažādas. Ir ļoti labas, un ir skolas, kurās ir ārkārtīgi zems līmenis. Jo labākā rajonā tu vari atļauties dzīvot, jo labāka ir skola.

Pirmajās klasēs bērnam neko neuzspiež - lai nerastos nepatika pret skolu. Atceros Martas pirmo skolotāju, kurai bērni ķērās apkārt un teica: I love you! Un skolotāja viņiem tāpat atbildēja. Attiecības ir ļoti rotaļīgas, kas gan nenāk par labu nākamajās klasēs. Bērni ir pieraduši, ka viss pārāk viegli nāk, un, sastopoties ar pirmajām grūtībām, salūst. Trešajā klasē bijām nedaudz uztraukušies, ka Marta neko mājās nemācās. Skolā mums paskaidroja, ka tā viena lapiņa, uz kuras bērnam jāuzraksta, piemēram, desmit vietas, kurās var noslēpt ziloni, esot pilnīgi pietiekami 3. klases audzēknim. Galvenā mācīšanās notiekot skolā stundu laikā.

Man vidusskola bija tā vieta, kur sāku sevi apzināties kā personību. Pateicoties savam tēvam, jau 9. klasē skaidri zināju, ka gribu būt ārsts. Tāpēc ļoti patika un arī interesēja fantastisko skolotāju Arvīda Alkšņa un Natālijas Milzeres stundas. Viņi ir ļoti palīdzējuši manā profesionālajā izaugsmē. Esmu pateicīgs skolotājai Ļubovai Sīlei, kas savu mīlestību pret krievu literatūru spēja nodot mums, nihilistiski noskaņotajiem skolēniem. Lai gan atmiņas par vēstures stundām laikā no 1983. līdz 86. gadam kādam varētu likties kutelīgs jautājums, skolotājas Veltas Zavickas stundas mani vienmēr interesēja un aizrāva. Bet skolotājs Mārtiņš Landmanis pārmainīja manus un, iespējams, daudzu citu skolēnu uzskatus par iespējamo skolotāja - skolēna attiecību modeli. No sirds pateicos visiem skolotājiem, kurus pieminēju, un daudzajiem, kurus varbūt aizmirsu pieminēt.

Kaunīgi jāatzīstas, ka nebiju skolnieks, kura liecību greznoja vienīgi "5" un "4". Esmu pārliecināts, ka daudziem skolotājiem esmu sagādājis ne vienu vien sirmu matu. Mūsu klasē valdīja saliedētība, draudzība un pekstiņu taisīšanas gars, kas vēl joprojām ar mani labi sadzīvo. Ceru, ka tik drīz tas mani nepametīs. Vidusskolas gadi bija un paliks neaizmirstams laiks mūsu sirdīs, vienalga, kurā vietā mēs tagad arī atrastos.

Gribu apsveikt savu skolu 80 gadu jubilejā un novēlēt tai būt kā dzīves stūrakmenim, kas paver jebkuram iespējas ticēt un soļot pretim iecerētajam un izsapņotajam mērķim."

Publicēšanai sagatavoja

Andra Valkīra