Senas saldenieku dzimtas pārstāve - Hartendrija

Gadā ir viena diena, kad vārdadienas var svinēt apdalītie vai arī laimīgie, kas ar lepnumu var teikt - es esmu vienīgais šāda vārda īpašnieks. Saldeniece HARTENDRIJA OPELTE ir viena no tām.

Pēc valsts valodas centra kalendāra izdošanas, kurā galvenais atlases kritērijs bijis - lai personvārdam būtu ne mazāk par diviem "īpašniekiem" - tikai retais var skumt, ka viņa vārds nav ierakstīts kalendārā.

Izdzirdot vārdu Hartendrioja, to gribas pielīdzināt baltajam hortenzijas ziedam. Tomēr vārda īpašniecei dzīves ceļš nebūt nav tik balts un viegls. Hartendrija Opelte stāsta:

- Esmu senas saldenieku dzimtas atvase, kurai rados ir pat vācu baroni. Mana mamma ir Birēnu lielsaimnieka Bomja meita. Ģimenē vēl bijušas 5 māsas un brālis. Bagātajai saimniekmeitai meklēts arī pienācīgs precinieks, jo pie kura katra viņa nevarējusi iziet. Tomēr liktenis rīkojās pa savam. Neviens nav bijis labs, un tad kalpone Late mammu iepazīstinājusi ar skaistu, staltu puisi no Satiķiem, kuram nav bijis ne zemes, ne mantas, bet bijušas strādīgas un prasmīgas rokas. Kad ģimenei nezinot abi uzsaukti baznīcā, mammas brālis licis atsaukt saderināšanos. Vai nu līdzēja mammas žēlabas, ka paliks vecmeitās, vai arī onkuļa pārliecināšanās, ka arī prasmīgais amatnieks spēs uzturēt ģimeni, tomēr kāzas notika.

Kad nācu pasaulē, tad latviešiem neraksturīgo vārdu man ielika tēvs, kurš to bija izlasījis kādā romānā. Atzīšos, ka ar vārdu rodas dažādi sarežģījumi, jo tas ir grūti izrunājams, kā arī garš. Tomēr vārds ir kā tēta atstāts mantojums, kurš vienmēr ir ar mani. Par tēti ik dienu man atgādina viņa darinātie krēsli un galds. Bet mammas klātbūtni jūtu mūsu celtajā mājā un iekoptajā dārzā, kur patīk uzturēties arī man. Tur zied puķes, aug krāšņumkoki un savs pleķītis atvēlēts arī dārzeņiem.

Es vecākiem biju vienīgais bērns un arī man ir viens dzimtas turpinātājs - dēls. Mazbērni jau lieli un dzīvo Rīgā, tāpēc bieži tikties ar viņiem nesanāk. Viņiem domāto mīļumu atdodu septiņus gadus vecajam runcim Princim, kurš ir sava vārda cienīgs. Runčuka iecienīta atpūtas vieta ir galds, tur viņš jūtas kā tronī. Kad pusdienoju, tad arī viņš piesēžas man blakus un vēlas dzert no krūzītes nevis no bļodiņas. Arī izturēšanās un izskats viņam ir aristokrātisks. Savā karaļvalstī - mājas tuvumā - nevienu kaķi nelaidīs. Bet, kad ir dusmīgs, tad pārvēršas par apaļu spalvu kamolu.