Senas saldenieku dzimtas pārstāve - Hartendrija
Gadā ir viena diena, kad vārdadienas var svinēt apdalītie vai arī laimīgie, kas ar lepnumu var teikt - es esmu vienīgais šāda vārda īpašnieks. Saldeniece HARTENDRIJA OPELTE ir viena no tām.
Pēc valsts valodas centra kalendāra izdošanas, kurā galvenais atlases kritērijs bijis - lai personvārdam būtu ne mazāk par diviem "īpašniekiem" - tikai retais var skumt, ka viņa vārds nav ierakstīts kalendārā.
Izdzirdot vārdu Hartendrioja, to gribas pielīdzināt baltajam hortenzijas ziedam. Tomēr vārda īpašniecei dzīves ceļš nebūt nav tik balts un viegls. Hartendrija Opelte stāsta:
- Esmu senas saldenieku dzimtas atvase, kurai rados ir pat vācu baroni. Mana mamma ir Birēnu lielsaimnieka Bomja meita. Ģimenē vēl bijušas 5 māsas un brālis. Bagātajai saimniekmeitai meklēts arī pienācīgs precinieks, jo pie kura katra viņa nevarējusi iziet. Tomēr liktenis rīkojās pa savam. Neviens nav bijis labs, un tad kalpone Late mammu iepazīstinājusi ar skaistu, staltu puisi no Satiķiem, kuram nav bijis ne zemes, ne mantas, bet bijušas strādīgas un prasmīgas rokas. Kad ģimenei nezinot abi uzsaukti baznīcā, mammas brālis licis atsaukt saderināšanos. Vai nu līdzēja mammas žēlabas, ka paliks vecmeitās, vai arī onkuļa pārliecināšanās, ka arī prasmīgais amatnieks spēs uzturēt ģimeni, tomēr kāzas notika.
Kad nācu pasaulē, tad latviešiem neraksturīgo vārdu man ielika tēvs, kurš to bija izlasījis kādā romānā. Atzīšos, ka ar vārdu rodas dažādi sarežģījumi, jo tas ir grūti izrunājams, kā arī garš. Tomēr vārds ir kā tēta atstāts mantojums, kurš vienmēr ir ar mani. Par tēti ik dienu man atgādina viņa darinātie krēsli un galds. Bet mammas klātbūtni jūtu mūsu celtajā mājā un iekoptajā dārzā, kur patīk uzturēties arī man. Tur zied puķes, aug krāšņumkoki un savs pleķītis atvēlēts arī dārzeņiem.
Es vecākiem biju vienīgais bērns un arī man ir viens dzimtas turpinātājs - dēls. Mazbērni jau lieli un dzīvo Rīgā, tāpēc bieži tikties ar viņiem nesanāk. Viņiem domāto mīļumu atdodu septiņus gadus vecajam runcim Princim, kurš ir sava vārda cienīgs. Runčuka iecienīta atpūtas vieta ir galds, tur viņš jūtas kā tronī. Kad pusdienoju, tad arī viņš piesēžas man blakus un vēlas dzert no krūzītes nevis no bļodiņas. Arī izturēšanās un izskats viņam ir aristokrātisks. Savā karaļvalstī - mājas tuvumā - nevienu kaķi nelaidīs. Bet, kad ir dusmīgs, tad pārvēršas par apaļu spalvu kamolu.
Citi raksti sadaļā: Izklaide
- Čertoks rada leģendas un mītus 16.10.2026
- Anekdotes 16.10.2026
- Nabagu maizes koks 16.10.2026
- Budapešta. Pirms zagļi apsteidz tūristus 09.10.2026
- Sliņķu zāle 09.10.2026
- Basketbols radās katastrofāli kauslīgās minūtēs 06.10.2026
- Anekdotes 02.10.2026
- Budapešta. Pirms zagļi apsteidz tūristus 02.10.2026
- Ausī iekārta bēru nauda 02.10.2026
- Anekdotes 25.09.2026
- Anekdotes 18.09.2026
- Beigu beigās bija gan nēģi, gan Ainaži 18.09.2026
- Tā notiek 18.09.2026
- Anekdotes 15.09.2026
- Stiprā nezāle 15.09.2026
- Auto entuziastu salidojums Remtē 15.09.2026
- Ezeres atklāšanas svētdiena 15.09.2026
- Bildinājums: vai vārīsi zupu man visu mūžu? 11.09.2026
- Galvenais mērķis — uzkāpt Cūgšpicē 04.09.2026
- Anekdotes 04.09.2026
- Anekdotes 01.09.2026
- Mazā Žagare — no desām līdz brīnumiem 28.08.2026
- Džungļi, piedzīvojumi un vasaras prieks 25.08.2026 01:00
- Anekdotes 25.08.2026
- Saldus novadā tapusi jauna vieta atpūtai 21.08.2026
- Anekdotes 21.08.2026
- Anekdotes 18.08.2026
- Spānijas vizītkarte 14.08.2026
- Anekdotes 14.08.2026
- Anekdotes 11.08.2026
