Usmas ezera vēja ķērāji no Saldus

Trīs vīri laivā EGA. Tā var teikt par Saldus autobusu parka burulaivas ekipāžu - kapteini ĒRIKU ĶEPSNI, stūrmaņiem, matrožiem un kohiem (pēc vajadzības) ARNI KUPČI, un GUNTI ĀRMANI. Viņi vasarās ķer vēju Usmas ezerā.

Šogad sezona Usmas jahtu kluba biedriem ir atklāta ar sacensībām, kurās pārbaudīta jahtas gatavība turpmākajiem startiem un arī burātāju veiklība - vai pa ziemu nav kas piemirsts. Noskanējis arī jahtas EGA šīs sezonas pirmais finiša zvans. Burāšana nav viegla, jāmāk jahtu vadīt un jāmāk noķert vēju. Nezinātājam grūti arī orientēties daudzajos striķu galos, kas regulē buras. "Cilvēks var apgūt visu, tikai ir jābūt gribēšanai," atzīst burātāji. Tuvāki nekā jūra viņiem ir ezera ūdeņi, jo šeit var izbaudīt sacensību intrigu - pacīnīties par vēju ar otru jahtu, pavērot, ko dara citas komandas, pat pārmīt ar tām dažus vārdus, padod cigaretes tiem, kas tās atstājuši krastā.

Burāšanas sezona sākas maijā, bet ilgst līdz septembrim. Šajā laikā notiek dažādas sacensības. Nākamnedēļ būs pirmās nopietnākās - 50 jūdžu etaps. Bet pašas prestižākās ir Usmas kauss, kas notiek trijos posmos. Arī EGAs komandai ir šāds kauss, bet 1990. gadā iegūts arī Latvijas čempionu nosaukums.

"Interesantākās ir nakts sacensības," stāsta vīri, "jo tās prasa lielāku piepūli. Tajās grūti orientēties, kā stāv buras, kā pūš vējš." Viņi atceras, ka pirms pieciem gadiem nakts sacensības pabeigušas tikai kādas piecas jahtas. Pārējām vai nu aplauza mastus, vai sagāza uz sāniem, viena nogrima, bet citas uzsēdās uz sēkļa. Burāšanā, kā jau sportā, gadās visādi. Kādās sacensībās viena ekipāža krietni izvirzījusies priekšgalā, un licies, ka tai uzvara ir droša, bet pēdējā aplī iepūtis muguras vējš, un visa flote to pienākusi. Finišā bijušais līderis pat zaudējis.

Ir burātājiem arī savi ticējumi, kā pielabināt vēju. Tāds ir nostāsts par zaļajām un sarkanajām konfektēm, kuras jāsūkā noteiktā vējā.

Burāšanas slimības vēsture sākusies ar vecu vējdēli, ar kuru Arnis Kupče sācis sērfot, mācoties augstskolā Jelgavā. Ar šo ūdeņu apsēstību aplipinājis arī savu bērnības draugu Ēriku Ķepsni. Vējadēļa posms turpinājies līdz brīdim, kamēr satikuši trešo brocenieku - Albertu Olševski, kurš ierosinājis uzbūvēt jahtu. Tā pirms divdesmit gadiem, ar domu, ka cilvēks var iemācīties visu, tikai jāgrib, tika ņemts rokā speciālais krievu valodā izdotais žurnāls "Kuteri un jahtas", pētīti burulaivas "Jūras ezis" rasējumi un pēc tiem meistarota švertjahta. Darbs bijis darbietilpīgs, paši izvēlējušies un sagatavojuši lietaskokus, no kuriem sastellējuši brangas, kuras savukārt apšuvuši ar finieri un nobeigumā aplīmējuši ar stiklaudumu. Tomēr jahtas būvētāji pielaida arī dažas kļūdas. Tāpēc "Kursa" tagad nolikta autobusu parka garāžā un gaida, kad to salabos un atkal varēs šķelt viļņus Cieceres ezerā.

Pēc diviem gadiem vīri sāka domāt par jaunu burulaivu - sportiskāku. Viņi atzīst: "Ja lietpratēja rokās nonāk 200 litru muca ar līmi, speciāla krāsa un baķis stiklšķiedras auduma, tad jahtu var dabūt gatavu."

Savulaik Usmas jahtu kluba komandors Ilmārs Lakše bija izveidojis savu mazu "jahtu fabriku", kur tika izveidota jaunās burulaivas matrica (jahtas forma). Tā kā viņi tajā laikā pārstāvēja Brocēnu Cementa un šīfera kombinātu, izlietā matrica tika atvesta uz Brocēnu darbnīcu. Ar speciālu vasku šesas reizes jahtas karkass tika iesmērēts, pēc katras reizes nopulēts un tad aplīmēts ar stiklaudumu. Audums un līme iegādāta Valmieras stiklašķiedras rūpnīcā, bet pēc masta un takelāžas priekšmetiem brauca uz Tallinu. Jahta EGA nokalpojusi jau astoņpadsmit gadus, un braucēji sāk sapņot par jaunu laivu un burām.