Tērvetē, pie 99-gadīgā Sprīdīša

Valsts tradicionālās kultūras pārmantošanas mērķprogrammas "Pulkā eimu, pulkā teku" noslēguma svētki šogad notika brīnišķīgā pasaku valstībā Tērvetē.

Saldus novada fokloras kopas aizvadīja skaistas dienas pie Sprīdīša, Anneles, Lutauša, pie Laimes mātes un Rūķīšu ciemā, kur viss izskatījās īsts, it kā Rūķi tepat būtu, tikai mēs viņus esam iztraucējuši. Lutausis nemaz nebija draudīgs, izstiepies taisns un garš, pārvērties skatu tornī, ļāva pakāpties uz saviem pleciem, lai Tērvetes kalnus un lejas aplūkotu no viņa augstumiem.

Nebija jau ko bīties, jo šī gada PEPTiņa tēma ir "visi man labi bija, ja es pati/s laba/s biju". Tā arī ir patiesi, jo draudzība starp kopām aug plašumā un dziļumā, jau trešo gadu kopīgi svinam godus, priecājamies viens par otru konkursos un sacīkstēs, juku jukām sadzīvojam nometnēs, pat braucam vienā autobusā uz svētkiem.

Rubas, Pampāļu, Lutriņu, Zirņu, Vadakstes, Griezītes un Pastariņu folkloras kopa noslēguma koncertā vienojās zem baltiem gulbīša spārniem:

Ar gulbīti atpeldēju šajā goda vietiņā,

Īsi bija garie ceļi ar to labo kumeliņu.

Labā sadzīvošana izskanēja Saldus novada kopdziesmā: Dziesmas naida nesacēla, kā sacēla valodiņas.

Pat nakts melnumā nerimās dancotprieks, ne Skroderis, ne Pankūkdancis (vakara TOPdanči) nenogurdināja ne mūsu puišus, ne meitas.

Kad bijām sadziedājuši, sadancojuši, sadraudzējušies, tad Sīkstuļa virtuvē dalītais kumoss bija divtik gards. Lutriņnieku "Mednieks mundierī" kārdināja ne tikai saldeniekus, bet arī kaimiņus no pārnovadiem - tie nebija skopi un savu uz oglēm avīzē cepto siļķi dāvāja mums.

Divas dienas Tērvetē tikāmies pasakā, kas pasaka nepasakāmo, lai ieraudzītu neieraugāmo, sadzirdētu nesadzirdamo un piedzīvotu nepiedzīvoto.