"Medības ir mana dzīve."

AINARS UPENIEKS ir no tiem medniekiem, kuri vaļaspriekam ļaujas ne tik daudz galaiznākuma - veiksmīgi nomedīta dzīvnieka vai putna dēļ, bet - lai nodotos azartam.

Nokrita beigta, izlidoja dzīva

Ainars stāsta, ka medījot gan meža dzīvniekus, gan putnus. Bet par veiksmīgu medījumu viņš allaž piemetina: gadījās, vienkārši gadījās...

Piemēram, slokām ir savs noteikts laiks. Viņš tās medī no 4. līdz 10. aprīlim, pēc tam un pirms tam sloku maz. Šie putni tad ik vakaru lido tikai aptuveni desmit minūtes pirms tumsas iestāšanās. Šo laiku varot noteikt diezgan precīzi - pirms astoņiem vakarā. Kad laižas pēdējās, ir jau satumsis, un medniekam tad atliek tikai klausīties. "Man patīk ne tik daudz šaut, cik vērot. Tie ir tādi kā pavasara svētki, kad putni pirms nakts dzied, lido uz savām ligzdām. Jāizjūt katram pašam, kā tas ir, nevar atstāstīt. Ja atrod vietu, kur lidojošo sloku ceļi krustojas, tad medniekam ir, ko darīt. Cita lieta - medījuma atrašana. Bez laba suņa tas grūti izdarāms. Jācenšas iegaumēt vietu, kur sloka nokritusi."

Un te nu kārta īstam mednieku stāstam. Reiz nošāvis sloku un gājis meklēt. Vietā, kur tai vajadzēja būt, pēkšņi uzspurdza gaisā cita sloka. Protams, pārsteiguma dēļ nākamais šāviens nokavēts.

Labs suns ir mednieka acis, ausis un kājas. Ainars stāsta, ka viņam bijis jakterjers, tas aizgājis bojā, bijis arī foksterjera un laikas jauktenis. Jau pusgada vecumā alā pieveicis lapsu un izvilcis ārā - tik nasks bijis. Sabraukts. Atrast labu medību kucēnu nav viegli. Piedāvā medībām piemērotu šķirņu kucēnus, bet, ja tie audzēti mājās kā klēpja sunīši un mežu nav ne tuvumā redzējuši, tad tikpat kā nav garantiju, ka izdosies izskolot medību suni. Pirkt tikai tādu, kas der izstādēm, nevis darbam, medniekam būtu lieka naudas tērēšana.

Ainars stāsta, ka viņu interesē arī lapsu medības. Iepriekšējā sezonā nomedīts mežacūkas sivēns, lapsas, bebri. Ainārs ir Gaiķu mednieku kolektīva biedrs, bet viņa privātie meži ir Lutriņu pagastā. Gaiķos esot daudz meža dzīvnieku. Vietās, kur vairāk cilvēku, ir lapsas, kraukļi, vārnas, jenoti, jo tur šiem dzīvniekiem ir barība. Kur palikuši lielāki mežu masīvi, tur uzturas dižāki zvēri - stirnu buki, brieži.

Tomēr Ainars uzsver nevis, ko nomedījis, bet ko redzējis un piedzīvojis. Piemēram, pirmoreiz nesen redzējis medņu vistu, reti sastopamu putnu.

"Ilgi skatījos binoklī, tikai pēc laba laika sapratu, kas tas ir," atceras mednieks. Interesanta ir rubeņu riesta deja un rubināšana. Saulītei lecot, kādā pļavā, uz lauka vai purvā putniem sākas riesta dejas. "Reiz, kad priecājos par rubeņiem, pēkšņi nez no kurienes uzradās kādas 30 dažādu vecumu cūkas, vesels bars, un vēlās tieši uz turieni, kur rubeņi rubināja. Tramīgie putni sabijās un aizlaidās. Man dusmas, ka cūkas visu vienreizējo skatu izbojājušas."

Āpsis alā tikai pasmējās

Ainaram interesantas liekas lapsu un āpšu medības, galvaskausus viņš krāj trofejām. Izcilākie no tiem ieguvuši zeltu gan Latvijas, gan starptautiskās trofeju izstādēs. Čehijā zeltu ieguvušā āpša galvaskauss ir medībās Gaiķos iegūta trofeja. Arī par to viņš saka: gadījās... Bet citā reizē gadījās tā, ka, āpša alu atrakdams, pats nemanīja, ka bedre jau krietni pāri paša galvai un tās malu ar roku pat aizsniegt nevar. Kā no rīta sācis rakt, tā vakarā vēl āpsi nav atradis - tas kaut kur dziļi savā alā apakšā smejas...

Ainars atzīst, ka par mednieku nepiedzimst. Tomēr medības esot viņa dzīve, turpretī makšķerēšana - "tas nav priekš manis." Viņam neesot ne mazākās muzikālās dzirdes, bet varbūt tieši tāpēc izdodas piesaukt meža dzīvniekus un putnus. Tam vajadzīgs treniņš, toties gandarījums, ja izdodas. Reiz kaimiņrajonā vakarā pēc kartupeļu talkas Ainars pierunāts piebaurot briežu bulli. Neesot bijis ne mazākās nojautas, vai tajā mežā bullis vispār atrodas.

"Tāda dīvaina sajūta - dzirdi un redzi, kā bullis nāk arvien tuvāk, nu jau 50, tad 30 metri. Atsaucas. Mazliet baisi, ka tāds liels dzīvnieks vienkārši nāk arvien tuvāk un tuvāk. Protams, toreiz nešāvu. Interesanti ir ar lapsām - var atdarināt to pīkstienus, un manīgā lapsa tiešām nāk. Bet, ja reiz piesauksi un aizšausi garām, šī lapsa uz piesaukšanu nekad vairs nenāks - izmācīta."

Mednieki mākot piegaudot arī vilkus, piepēkšķināt pīles.

"Pīļu medībās parasti visās dīķa malās kāds pēkšķina, un tad jau tam vairs nav lielas nozīmes."

Pērn Ainars iepazinies ar vairākiem privāto savvaļas dzīvnieku dārzu saimniekiem un pie viņiem jau ciemojies. Dažs iežogotā platībā audzē staltbriežus, cits - mežacūkas, cits - stirnas, cits - dambriežus. Ir fazānu, strausu audzētavas. Arī Aināram ir daži fazāniņi "paša priekam".

"Tā jau tikai liekas, ka šajos savvaļas dzīvnieku dārzos medniekam atliek samaksāt par medījamo dzīvnieku, un tur jau tas stāv. Atliek tikai nošaut. Bet ir lielas audzētavas vairāk nekā 100 hektāru platībā, kur var braukāt krustu šķērsu, un labi, ja vienu vai pāris dzīvniekus izdodas pamanīt. Tie ir tramīgi un izvairās cilvēku. Ja tā, tad var izrēķināt, cik liela iespēja vispār kaut ko nošaut."