Gatim no "The Mundane" nav zvaigžņu slimības

GATIS ZAĶIS ir grupas "The Mundane" solists. Sarunājoties ar viņu par dziesmām un grupu, faniem un publiku, arī par viņu pašu, secināju, ka Gatī nav ne kripatiņas iedomības vai pārākuma izjūtas. Forši!

Par ko ir grupas tikko izdotais albums "Klaji meli"?

- Par dzīvi. Albumā nav konkrētas tēmas, drīzāk tas ir tāds izjūtu un noskaņu albums.

Kādā mūzikas stilā jūs spēlējat?

- Laikam - ģitārmūziku, ja jau grupā ir divi ģitāristi! Šad tad dziesmās ieliekam kaut ko no hip-hopa.

Kad ir vieglāk sacerēt mūziku - kad tevi māc skumjas vai prieks?

- Priecīgu dziesmu noteikti vieglāk uzrakstīt tad, kad nav skumju, lai gan ir arī tādi gadījumi bijuši, ka sliktā garastāvoklī var uzrakstīt arī kaut ko gaišu un priecīgu. Dziesmas līdz tam formātam, kādu dzird klausītājs, nonāk pēc lielas atlases. Ideju ir daudz, bet tās neizvēršas par dziesmām, jo laikus tiek "noraktas".

Kādu mūziku tu klausies ikdienā?

- Visvairāk - britu jaunās grupas. Mandeini neietekmējas no tām grupām, ko klausāmies. Mums arī nav nevienas grupas, kam gribētu līdzināties. No visa pa bišķītim - neizbēgami, ka ir kaut kādas ietekmes, bet tas noteikti nav apzināti.

Kāda ir grupas sadarbība ar "Radio SWH"?

- Ar "SWH" mūsu grupai viss aizsākās. Sākumā mēs dziesmu "In you" ielikām "Priekšnamā", tur tā bija 1. vietā, tālāk - "Rītdienas Zvaigznē". Viņiem tad bija tāda sistēma, ka jāiziet cauri dažādiem līmeņiem, lai tiktu lielajā "Radio SWH" topā. Mēs izgājām visiem līmeņiem cauri, tikām lielajā topā.

Kur ierakstāt savu albumu?

- Albumu un dziesmas, izņemot "In you", ierakstījām Siguldā, studijā "SSS" pie Ginta Solas. Pēc dziesmas "In you" noslēdzām līgumu ar ierakstu kompāniju "Upe", un tad loģiski, ka "Upe" apmaksā studiju - tā tas viss notiek.

Vai "The Mundane" ir kāda konkurējoša grupa?

- Nē, es domāju, ka Latvijā vispār nav konkurences. Ja nu vienīgi kādām deju grupām, bet ne tādām, kas spēlē ģitārmūziku. Mēs visi "vārāmies" vienā katlā, un visi esam kā cīņu biedri, nevis ienaidnieki. Citas grupas mēs atbalstām. Varbūt pastāv kaut kādas nesaprašanās par personīgām ambīcijām, tā mēdz būt, ka viens cilvēks nedraudzējas ar kādu citu no citas grupas, bet tas ir sīkums. Konkurence nepastāv!

Mēs bijām, arī tagad vēl esam, jaunā grupa. Kad iznāks albums, tad vairs nebūsim jaunā grupa. Līdz šim viss balstījās uz entuziasmu, nevis naudu. Ja tev ir iekšā izturēt to laiku, izdzīvot "jaunās grupas" periodu, tad no tevis varbūt kaut kas sanāk. Latvijā nav tādu ģeniālu mūziķu, kas var uzreiz uztaisīt grupu un pēc diviem mēnešiem būt jau ļoti populāri.

Profesionalitāte nenozīmē, cik ātri tu vari nospēlēt gammu. Ja ir laba mūzika, ja ir laba dziesma, tad arī grupa skan labi.

Vai ir vajadzīga muzikālā izglītība, lai dziedātu vai spēlētu kādā grupā?

- Līdz kādam līmenim - ir vajadzīga, lai gan vēsture rāda, ka tas nav obligāti. Mūsu grupā mēs visi mācījāmies mūzikas novirziena skolā "a" - mūzikas - klasē. Katram bija jāspēlē kāds instruments, es spēlēju akordeonu. Nopietna muzikālā izglītība daudziem traucē - cilvēks nav elastīgs. Nav noslēpums, ka akadēmiskā mūzika līdz modernai akadēmiskai mūzikai ir ļoti kanoniska. Tu iemācies un nevari vairs atkāpties no tā, nav brīva skatījuma. Skolā ir iedzīts - dari tā un tā, savādāk ir nepareizi. Ja tu mācies mūzikas vidusskolā, tad tu jau esi ielikts "rāmjos", bet pēc mūzikas akadēmijas tev ir grūti no tiem "rāmjiem" atteikties.

Vai tev patīk būt uz skatuves?

- Jā, savādāk es to nedarītu. Izjūtas ir, kā kuro reizi, - citreiz diezgan mierīgas, viss notiek tā viegli, citreiz - mazliet stress. Bet tas nav atkarīgs no koncerta lieluma, tas ir atkarīgs no... hmm, nezinu, no kā tas ir atkarīgs.

Vai ir nācies sastapties ar neatsaucīgiem klausītājiem?

- Jā, protams (domīgi), ...bet ne īpaši daudz. Gadās tā, sevišķi - braucot uz Latvijas mazākajām pilsētām, ka tu nezini, kas sagaida. Brīžiem liekas - tajā ciemā cilvēki neklausās tādu mūziku, bet izrādās - visiem patīk. Ir arī otrādi. Neatsaucīga publika ietekmē spēlēšanu - ir grūtāk spēlēt. Nav tās enerģijas apmaiņas starp mūziķiem un klausītājiem.

Kādā intervijā žurnālam "S" tu teici, ka tev nepatīk viss viduvējais un vidusceļi. Kā tā?

- (Domā.) Varbūt tāpēc, ka es baidos būt viduvējība, kaut gan apzinos, ka lielā mērā es tāds esmu. Es domāju, ka ar laiku tā vairs nebūs, bet savā dzīvē, attīstībā, izaugsmes iespējās, līmenī es neesmu pat vēl ne vidū.

Vai esi gandarīts par to, ko tu dari?

- Jā, jo savādāk būtu grūti. Esmu diezgan paškritisks - šī īpašība neļauj justies pārākam par kādu citu. Piemēram, studijā rakstot dziesmas, es iedomājos, kā tām ir jāskan, vienmēr liekas, ka var taču labāk! Ir tāds velniņš iekšā... Daudziem radošiem cilvēkiem ir grūti pateikt, ka tas, ko viņi ir izdarījuši, ir ļoti labi. Viens no maniem dzīves mērķiem ir nonākt tik tālu, ka es esmu kaut ko ierakstījis, sacerējis, un tad teikt: "Jā! Tas ir ļoti, ļoti labi! Tas man patīk!" Bet es domāju, tā vēl ilgi nebūs.

Vai tu esi laimīgs?

- Daļēji - jā. Kaut ko es gribu, lai ir labāk, bet vispār - man nav, par ko sūdzēties. Daudz ko nožēloju savā dzīvē, bet es nožēloju, ka nesaprotu - vai tas, ko izdarīju, ir kļūda vai nav.

Laimīgs - tas ir tā nosacīti. Es nejūtos pašapmierināts. Ja cilvēks jūtas tā, ka viss ir kārtībā, tad viņš ir apstājies, nav, kur tālāk iet, viņam nav mērķu, uz kuriem virzīties.