"Es negribu kļūt pieaugusi."

ANITAI FREIBERGAI vakar bija 12. klases izlaidums, bet jau krietni iepriekš viņa tika uzņemta augstskolā. Jo uzvarēja Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas konkursā "Es būšu skolotājs!".

Anita ir saldeniece un beidza Druvas vidusskolu. Pavasarī viņu satiku dienā, kad bija uzzinājusi, ka uzņemta RPIVA Pirmsskolas un sākumskolas pedagoģijas fakultātē. Viņas sajūsma bija apskaužama. "Man likās, ka netikšu, jo trešaja kārtā augstskolā bija daudz ar mūziku saistītu uzdevumu. Meitenēm, kas mācījušās mūzikas skolā, bija vieglāk. Nodziedāt dziesmas es varēju, arī izpildīt kustību uzdevumus (to mēs darījām drāmas stundās), bet bija arī jādzied pēc notīm, jāprot gammas..." - atceras Anita.

Viņa labi mācījās, dziedāja korī un ļoti daudz laika veltīja Svētā Jāņa draudzes svētdienas skolas mazākajiem bērniem. Un tomēr uzskata: "Liela aktivitāte - tā nav domāta man. Es tikai daru to, kas man patīk."

Kāpēc tu izvēlējies studēt pedagoģiju?

- Mana vecāmāte jau pirms daudziem gadiem teica - ka es nekam citam nederēšu, skolotājas darbs ir mana īstā profesija. Bet līdz šī gada janvārim pat vēl nezināju, ko vispār gribu darīt. It kā zināju, bet nebija pārliecības, vai es to gribu darīt visu mūžu. Darbs tomēr aizņem lielāko daļu laika... Un tad atskārtu, ka savu dzīvi vēlos saistīt ar bērniem - es visu laiku ar viņiem esmu kopā, un šis darbs man patīk. Bērnus pieskatu ļoti ilgi - kopš sevi atceros. Tagad arī pieskatu divus bērniņus. Man patīk.

("Es nezinu nevienu citu cilvēku, kurš tik ļoti mīl bērnus; kurš tik ļoti bērniem var iepatikties, vienkārši pie viņiem ieejot, tikai pasakot - sveiki," - tā par Anitu sacīja viņas draudzene Ita.)

Daudzās rajona skolās, arī Druvā, viesojās zviedru psihologs Vollijs... Viņš ārkārtīgi prata uzrunāt ikvienu klausītāju, un pat visneticīgāko aizskāra tas, ko dzirdēja par cilvēku attiecībām, par kristīgo ētiku. Vollijs teica: "Bērns neatcerēsies, ko viņam trīs, četru gadu vecumā esi mācījis. Viņš atcerēsies, kāda bija skolotāja - ka viņa bija ļoti jauka, ka samīļoja, paņēma klēpī." Un es domāju tāpat - pie maziem bērniem jāiet dabiskam; pie viņiem var iet tikai tad, ja interesē tas, kas viņus interesē. Tu nevari stāstīt kaut ko labu ar tādu sejas izteiksmi, kas atbaida. Ko grib bērnam iemācīt, ir jāparāda savā dzīvē.

Studēsi Rīgā - vai tā tevi nebiedē?

- Nē. Man pat nedaudz gribas kaut ko jaunu... Un - arī nedaudz ir žēl, ka vienlaikus kaut kas beigsies. Bet tā taču notiek visiem!

Pastāsti par svētdienas skolu!

- Esmu draudzes svētdienas skolas skolotāja otro gadu. Kopā ar draudzeni vadu nodarbības mazākajai grupiņai - 2 līdz 5 gadus veciem bērniem. Mēs lasām un stāstām Bībeles stāstus, arī runājam par savstarpējām attiecībām. Par strīdiem un nesaprašanos, par Pokemoniem.

Kāda ir tava attieksme pret Pokemoniem?

- Es negribētu, ka mani bērni skatās. Šajās filmās nav nekā tāda, bez kā nevarētu dzīvot. Ne vienmēr multfilmā jābūt dziļai morālei, bet kaut kādam saturam būtu jābūt. Diemžēl bērni visu redzamo attiecina uz sevi - ja multenis nogalināts, bet pēc tam atdzīvojas, bērni domā, ka tas reāli ir iespējams. Pasaulē jau tāpat ir pārāk daudz vardarbības, lai par to skatītos televīzijā. Kāpēc neizvēlēties kaut ko labu?

Kādēļ ir nepieciešama svētdienas skola?

- Ja es būtu mamma, gribētu, lai mans bērniņš tādā iet. Ja vēlos bērnu audzināt kristīgi, svētdienas skolā viņam ir atbilstoša vide. Kad bērns izaug par tīni vai jaunieti, viņam nav, kur palikt, viņš ir kā divās pasaulēs - māca vienu, bet realitāte ir savādāka. Visnepieciešamākais tādā brīdī - lai būtu domubiedri. Vissliktākais šādā brīdī - ja nav cilvēku, kas viņu saprot. Es arī eju uz draudzes jauniešu tikšanos tikai tāpēc, ka tur ir savējie, kas mani saprot. Viņi jūtas līdzīgi. Svētdienas skola ir tā visa sākums - kad var satikt šos savējos un nejusties viens.

Reizēm mums ir pārrunas ar mācītāju Jāni Bitānu. Viņš atbild uz jautājumiem, skaidro un palīdz rast risinājumu. Piemēram, jautājam, kā veidot ar puisi vai meiteni attiecības. Esam runājuši arī par dzimumattiecībām - kāpēc tās uzsākt tikai pēc laulībām. Esam nepiespiesti, šad tad nedarām neko, sēžam Gregorskolas kamīnzālē, ēdam čipšus un runājamies. Esam gan vidusskolēni, gan arī jaunāki. Piesaistām tos pusaudžus, kuri beidz svētdienas skolu un kam it kā iestājas "tukšs" posms.

Vai tas, ko darīji ārpus mācībām, prasa daudz laika?

- Ne vienmēr ir viegli rast laiku visam... Dažreiz sanāk, ka piektdienas vakarā, sestdienas rītā un vakarā esmu Gregorskolā. Citi piektdienā uzelpo: "O, tagad varēs atpūsties!" Man ir tā, ka tad tikai viss sākas.

Līdz piektdienai bija mācības, vēl pieskatīju bērnus. Tādēļ man ļoti konkrēti jāsadala laiks, kurā brīdī ko daru, - skola, mājas, bērnudārzs, pie bērniem mājās, pašas mājas... Dažreiz pārgāju savās mājās tikai izgulēties.

Kas tev rada izjūtu - nu varu atpūsties.

- Dažreiz pietiek, ka ar draudzes jauniešiem aizeju uz pilskalnu, uzspēlējam ģitāru, parunājamies... Vislabāk var atpūsties kopā ar cilvēkiem, kuriem nekas nav jātēlo. Viņiem esi labs, kāds esi, vienalga, kāda ir tava seja, kāds apģērbs mugurā.

Ir dienas, kad no rīta līdz vakaram jātēlo, - smaidi un smaidi, un vakarā tev sāp žokļi. Tad gribas klusumu, gribas "atslēgties". Ir grūti ar cilvēkiem, kuriem centies izrādīties labāks nekā esi.

Kā tu gribētu dzīvot?

- Protams, - lai man ir ģimene. Arī - bērni, jo ģimene bez bērniem jau īsti nav ģimene. Man ir dažādi sapņi... Daudz domāju, kāda es gribētu būt mamma, kāda - sieva, kādu veidošu savu ģimeni. Kaut arī nepieciešama nauda un pašapliecinājums, liekas, man ģimene būs pirmajā vietā, pēc tam - viss pārējais. Viss cits var nebūt no paša atkarīgs, bet ģimeni ikviens veido pats, kādu vēlas. Gribu, lai mana ģimene ir kristīga, lai blakus ir cilvēks, kuram varu uzticēties un ar kuru varu runāt.

Mēs ievērojam, kāds cilvēks izskatās, bet tajā pašā laikā daudzus palaižam sev garām, viņos neieklausoties. Es arī dažreiz tā daru - jo esmu tāda pati, kā visi citi. Un dažreiz man nesanāk, ko daru. Liekas - jāatmet ar roku visam, arī svētdienas skolai. Bet tad, kad kāds mazs bērniņš man saka skolotāj!, tad liekas: es varētu visu vēlreiz.

Tev pašai arī nepieciešams, lai uzklausa?

- Jā, man liekas dīvaini, ja nav labākā drauga... Tā taču nevar dzīvot, ja kaut ko izstāsti un pēc tam piekodini: "Tikai nevienam nesaki!"

Kāda tev attieksme pret pieaugušajiem?

- Es ļoti negribētu būt pieaugusi... Es gribētu saglabāt sevī bērnu. Ir tāds stāsts. Kāds nopērk māju, un viņam jautā - cik maksāja, cik istabu un stāvu... Bērnam arī ir jautājumi par šo māju - kādā krāsā tā ir, vai pie mājas ir puķes, kas redzams pa logu... Bērni pasauli redz pavisam savādāku, viņi nav materiālisti un priecājas par ikdienišķo. Bērniem neko daudz nevajag.

Es negribu kļūt pieaugusi līdz galam. Kaut gan daudziem jau tagad es varbūt liekos nopietna - tiem, kas mani nepazīst. Patiesībā liela daļa dienas man sastāv no smiekliem. Man ļoti patīk smieties.