Desmit dienu norvēģu viesmīlības saulē

Saldus pagasta sociālā darbiniece ELITA AUSTERE desmit dienu bija Norvēģijā - Ulsteinas komūnā. Viņu ciemos uzaicināja Kjarstans un Kristīna Haddali, kas organizēja humāno palīdzību Saldus pagasta cilvēkiem un vēlējās, lai Elita atbrauc iepazīties ar Ulsteinas komūnu.

Elita ir pateicīga viņiem par radīto iespēju tikties ar komūnas vadību, iepazīties ar sociālo aprūpi un saka paldies viņiem un visiem norvēģiem, kas palīdzējuši druveniekiem. Uz Ulsteinu devās arī Bjorna Overvaga un Heinrika Petersona aicinātie Rudbāržu skolas audzēkņi.

"Man bija iespēja iepazīties ar norvēģu sadzīvi, apskatīt šīs valsts skaisto dabu un uzzināt, kā valsts un komūna gādā par cilvēkiem un pilnvērtīgu viņu dzīvi, nešķirojot, kurš bagāts vai nabags, vesels vai slims," stāstīja Elita. "Pat līdz asarām mani aizkustināja, cik liela vērtība tur ir katrs cilvēks. Nav iedomājams, ka iedzīvotājam nebūtu iespējams atgūt veselību, jo trūkst naudas vai arī, ka pēc ārstēšanās vairs nav, ko ēst."

Gādā, lai neviens nebūtu atstumts un nelaimīgs

"Man, sociālajai darbiniecei, īpaši nozīmīga šķita šī valsts un pašvaldības gādība. Patika arī pašu norvēģu savstarpējās attiecības - vienkāršas un sirsnīgas. Pati redzēju, ka vadītāja dzer kafiju kopā ar slimajiem un saviem darbiniekiem.

Tur nav veco ļaužu pansionātu, bet - sociālās aprūpes centri un slimo mājas. Sākot no šī gada, slimnīcas ir valsts apgādībā un bezmaksas. Komūna no budžeta ik gadu veselībai atvēl 35%. Ļoti daudziem medikamentiem ir atlaides. Invalīdi bez maksas var saņemt gan ratiņus, gan speciālās gultas un dažādu tehnisko aprīkojumu, kas nepieciešams vājdzirdīgajiem, neredzīgajiem utt. Ja komūna vientuļos, no slimnīcas izrakstītos cilvēkus 14 dienu laikā neaizgādā uz aprūpes vai veselības mājām, tai jāmaksā diezgan liela soda nauda. Par katru no slimnīcas izrakstīto pacientu tiek nekavējoties informēta komūnas vadība. Veselības nodrošināšana ir valsts prioritāte.

Varbūt tāpēc cilvēkiem diezgan garš mūžs - vidējais vecums ir 75 - 80 gadi. Aprūpes centros ikvienam ir iespējas dzīvot savā dzīvoklī, pašam gādāt par sevi, bet, ja nepieciešams, ar vienu zvana pogu izsaukt palīgu vai aprūpētāju. Tomēr norvēģi uzsvēra, ka cenšas, lai invalīdi un vecie ļaudis pēc iespējas ilgāk paši rūpētos par sevi, pirms laika sevi "nenorakstot". Ulsteinas komūnā pavisam ir 60 aprūpējamu cilvēku.

Cilvēkus ar īpašām vajadzībām jeb invalīdus neizolē no sabiedrības. Gluži otrādi, man šķiet, ka ģimenē jau no mazotnes tur tiek ieaudzināts izprast viņus, neuztvert ar nepatiku, jebkurā brīdī, ja nepieciešams, sniegt palīdzīgu roku. Cilvēki ar īpašām vajadzībām mācās skolās un iet bērnudārzos kopā ar veselajiem, redzami uz ielām, veikalos.

Man bija iespējas klausīties lekcijas un piedalīties savstarpējās saskarsmes kultūras nodarbībās summer tipa skolā. Tajā pēc vidējās izglītības iegūšanas mācās jaunieši no dažādām valstīm, ne tikai norvēģi. Nodarbībās daudz guvu arī sev.

Jebkurā vietā, gan šajā skolā, gan kalnos - atpūtas kempingos - ir nelielas kapelas, kur pielūgt Dievu. Man likās, ka ticīgie cilvēki Norvēģijā ir citādi, nekā pie mums, bez tāda fanātisma, bez ārišķības. Pie mums dažkārt nevar saprast, kas kurš kuru brīdi ir, - te fanātisks dievlūdzējs, te neticīgais. Luterāņu baznīca, kurā biju uz svētdienas dievkalpojumu, ļoti vienkārša, neredzēju arī īpašu ceļos mešanos."

Ēd vienkārši un sātīgi, dzer ūdeni, spēlē golfu

"Norvēģi ēd daudz maizes, pusdieno ap 16, vakariņo vēlu un visās ēdienreizēs dzer daudz ūdens. Ciemojos vairākās ģimenēs, kur mūs sātīgi, bet vienkārši cienāja. Ar gaļu un makaroniem. Pie vietējās skolas direktora vakariņās bija garneles. Galds klāts vienkārši - ar follija pārsegu, uz tā - garneles. Man tās īpaši negaršo, spiedu virsū majonēzi, lai neredzētu garneļu izskatu. Bet pārējiem mūsējiem ļoti garšoja. Maizes izvēle gan Norvēģijā ir neliela. Nav īstas rupjmaizes. Kristīna pusdienās mums bija sarūpējusi foreli ar kartupeļiem un salātiem, kuriem uzspiesta citronu sula. Tādu treknu rasolu, kā pie mums, tur nebija. Vakariņās, arī pusdienās (parasti pie cita, mazāka galdiņa) ēd kūkas, kēksus, kurus norvēģi bieži cep paši.

Vienmēr - gan brokastīs, lenčā, pusdienās un vakariņās - uz galda tika iedegta svece. Tajā laikā, kad tur bijām, ziedēja rododendri, un nereti uz galda šķīvītī bija pa rododendra ziedam.

Vienudien mums uz mazas saliņas bija iespēja makšķerēt pašiem. Kā met, tā ķeras! Foreles, mencas, citādas zivis. Un jūras vēži - ka čum, jo piekraste akmeņaina. Rudbāržu bērni čaumalas izkaltēja un veda mājās kā suvenīrus. Norvēģijā, kas ir dārga zeme, īpaši tērēties nevarējām atļauties."

Jaunieši mācās un agri sāk patstāvīgu dzīvi

"No sarunām ar komūnas vadītāju un vietējiem sapratu, ka Norvēģijā jaunieši izprot izglītības nozīmi un cenšas to iegūt iespējami labāku un augstāku. Šo vēlmi atbalsta arī valsts. 30% no studiju kredīta ir neatmaksājami. Ir ļoti neliels (apmēram 1,5%) bezdarbs, tādēļ drīz pēc augstskolas beigšanas jaunietim iespējams kredītu atmaksāt un iegādāties atsevišķu mājokli, mašīnu.

Diemžēl arī Norvēģijā aizvien vairāk jauniešu sāk lietot narkotikas. Komūnā ir policija, kas uzmana šos cilvēkus.

Bērniem vasarās ir iespējas strādāt un nopelnīt - aprūpes centros, veikalos, arī privātstruktūrās.

Kultūras pasākumus un sportošanu pašvaldība nefinansē, nodrošina tikai ar telpām. Redzēju, ka kādā pasākumā tā organizētāji vāc ziedojumus. Cieņā ir golfs un futbols.

Man bija izdevība redzēt gan kristības, gan kāzas un arī bēres. Daudzi norvēģi kāzās velk tautastērpus. Kapi ir līdzenā vietā, mirušajam uzlikts tikai neliels piemineklītis. Sakopti. Bērēs tuvinieki no aizgājēja atvadās, uzliek ziedus vai vainagu un tūlīt aiziet, neskatoties, kā viņu apglabā.

Apbūra kalni un ūdenskritumi

Diezgan daudz redzējām, kāpām kalnos, braucām gan ar prāmi, gan motorlaivām. Piedzīvojām gan 30 grādu karstumu, gan sniegu un vēju kalnu virsotnēs. Pa ceļam uz Ulsteinu bijām kalnā, kas ir 1200 metru virs jūras līmeņa, - Pēra Ginta vietās. Līdz viņa mājiņai gan netikām, jo tur bija izskalots ceļš. Redzējām rakstnieces Sigridas Unsetes namiņu, kur viņa sarakstījusi romānu "Kristīna Lauransa meita". Arī pēc šī romāna veidotās filmas uzņemšanas vietu.

Pavisam nobraucām vairāk nekā 1000 kilometru. Alesundē apmeklējām Eiropas lielāko zivju akvāriju, bijām Brendāles Ziemeļjūras ledus muzejā, braucām cauri daudziem tuneļiem, kas man šķita visai baisi. Rundas kalnā ar binokļiem vērojām klinšu ērgļus.

Un kur tad vēl tūristu iecienītās Troļļu sienas apmeklējums!

Man Norvēģijā patika gan tās cilvēku vienkāršība un sirsnīgums, gan tīrība un sakoptība - taču bez pārspīlētas sterilitātes."