Kremācija - alternatīva tradicionālajai apbedīšanai

Lai arī cik grūti būtu samierināties ar nāvi, agrāk vai vēlāk ar to sastopas katrs. Senos laikos latviešu mājās bēniņos bija zārks. Arī tagad daudzi vecākās paaudzes cilvēki, dzīvi būdami, nolūkojuši sev kapavietu.

Interesēties par kremācijas iespējām mani mudināja kādas "Saldus Zemes" lasītājas teiktais: vēlos, lai pēc nāves mani sadedzina, jo negribu, ka mani sagrauž tārpi.

Devos uz SIA "Rīgas krematorija" sēru namu, kura direktore INESE KĀRKLIŅA pastāstīja, ka pirmā krematorija uzbūvēta 1876. gadā Milānā. Kremācija esot viena no higiēniskākajām līķu mineralizācijas metodēm.Daudzas senās tautas šādi apbedījušas savus mirušos. Arī senajiem latviešiem bija ugunsapbedīšana. Tā joprojām dara budisti un hinduisti.

Kristieši ilgu laiku kremāciju noliedza, taču tagad pret to neiebilst. Kremācija pasaulē izplatīta no 19. gadsimta 2. puses.

Kad Latvijā radās doma par krematorijas nepieciešamību?

- Tas bija 1925. gadā, kad nodibināja Latvijas Ugunsapbedīšanas biedrību. Tās vadītājs bija Augusts Dītrihs Lēbers. Pirmo Meža kapu teritorijā sāka celt krematoriju. Ticīgie cilvēki un baznīca toreiz bija pret. Kad sākās Otrais pasaules karš, visi darbi apstājās. Bet astoņdesmitajos gados Rīgas pilsētas vadība atsāka Ulmaņlaikā iesāktās krematorijas ēkas atjaunošanu, un 1994. gadā krematorija sāka darboties.

Iesākumā dažādu konfesiju mācītāji pret kremāciju izturējās diezgan atturīgi, neviens negribēja būt pirmais. Taču tagad sēru ceremonijas vada ļoti daudzi garīdznieki.

Ko liecina statistika? Vai mainījusies arī sabiedrības attieksme pret kremēšanu?

- 1994. gadā pavisam kremējām 54 cilvēkus, bet 2001. gadā - 1297. Šogad tikai janvārī vien tika kremēti 160.

Lielākā daļa mūsu klientu ir rīdzinieki, bet pie mums ved nelaiķus arī no lauku rajoniem un pat no Lietuvas. Dažbrīd vairāk tiek kremēti krievu tautības cilvēki, dažbrīd - latvieši.

Kremāciju kā alternatīvu parastajai apbedīšanai izvēlas arī tad, ja mirušajam Latvijā radinieku nav, bet tie dzīvo ārzemēs. Urnu ir daudz vieglāk aizvest uz jebkuru valsti.

Tiek veiktas arī ekshumācijas, tas ir - pārapbedīšanas. Tas arī notiek tad, ja visi radinieki ir ārzemēs. Tad izrok mirušo, kremē un kapsulu aizved uz radinieku tagadējo dzīves vietu, kur apglabā. Tas ir kulturāli un civilizēti.

Vai nepieciešama aizgājēja agrāk izteikta vēlēšanās tapt kremētam?

- Ļoti bieži cilvēks, dzīvs būdams, ir izteicis šādu vēlēšanos. Bet kremēšanas noteikumi neparedz tās obligātu esamību. Tuvinieki uzraksta iesniegumu un, kā viņi pasūta, tā arī viss notiek.

Mums daudz cilvēku zvana un interesējas, kā jau tagad noslēgt līgumu par viņu kremāciju pēc nāves. Tad parasti sakām, ka varbūt nevajag tik ātri par to domāt. Bet ir iespējams noslēgt līgumu, par to jāmaksā 3 lati.

Ja notikusi nelaime, jārīkojas šādi - vispirms nepieciešams ārsta slēdziens, tad radinieki vai paziņas zvana uz mūsu diennakts tālruni, mūsu darbinieki ar katafalku dodas pēc nelaiķa un atved uz "Rīgas krematorijas" morgu. Vajadzīga nelaiķa pase. Nākamajā dienā radinieki atnāk uz mūsu ēku, miršanas dokumenti jau ir nokārtoti, izvēlas bēru laiku un veidu, pasūta zārku, ziedus. Var izvēlēties gan kremāciju, gan parasto apbedīšanu. Ja nāve iestājusies vardarbīgā ceļā vai pēc kādas traumas, tad pirms kremēšanas jābūt prokurora atļaujai.

Ja cilvēks nomiris, piemēram, Saldū, tad mūsu darbinieki ar katafalku aizbrauks viņam pakaļ arī uz Saldu. Ja aizgājējs ir pensionārs, tad par divām pensijām, kas pienākas, mēs darīsim visu, lai viņu pieklājīgi izvadītu. Mēs iekļaujamies šajā naudas summā.

Cik maksā kremēšana?

- Ministru Kabineta noteikumi paredz, ka obligāti jābūt zārkam. Pats vienkāršākais koka zārks maksā 12,50 Ls. Lai būtu vēl lētāk, var izvēlēties īres zārku, kurā iekšā ieliek maināmu gultiņu. Tad kremācija notiek šajā gultiņā. Bijām Tallinas krematorijā, tur pieņemts izmantot tikai īres zārku un kremēt - gultiņā.

Kremēšana, kapsula pelniem un gravējums uz tās maksā 51 latu. Kopā ar zārku, novietošanu, ceremoniju mazajā zālē tas maksā apmēram 140 latus.

Vai ir noteikts konkrēts laiks pēc nāves, kad var kremēt?

- Mēs iesakām vismaz trīs dienas pagaidīt, bet cilvēki rīkojas dažādi, jo tādu noteikumu nav.

Cik ilgā laikā līķis sadeg?

- Īsākais laiks ir divas ar pusi stundas. Tas atkarīgs no cilvēka uzbūves, galvenokārt - kauliem, un zārka. Ja tāds vidējs zārks, tad apmēram trīs stundās, bet, ja liels ozolkoka zārks, tad var degt pat piecas stundas. Krematorijā ir divas krāsnis, kur dedzināšana notiek ar gāzi. Krāsns operators ievieto līķi krāsnī, tā elektroniski aizveras un tiek ieprogrammēts degšanas laiks. No nelaiķa pāri palikušie pelni sabirst šālītē, kas ir krāsns apakšā. Pēc tam no pelniem izņem ārā metāla priekšmetus, piemēram, zārka naglas, protēzes. Kauli ne vienmēr ir pilnīgi sadeguši, tāpēc pelnus ieber smalcinātājā, bet pēc tam - kapsulā, kuras tilpums ir apmēram divi litri. Uz kapsulas iegravē kremētā vārdu un uzvārdu, dzimšanas un miršanas datus, personas kodu, kremācijas datumu un numuru.

Pelnus radinieki var saņemt kapsulā, bet to var ielikt arī dažādās urnās. Mums ir keramikas, koka un akmens urnas.

Vai kapsulu ar pelniem var saņemt tajā pašā dienā?

- Kā radinieki vēlas. Parasti paziņojam, kurā dienā varēs saņemt kapsulu ar pelniem. Likums nosaka, ka tā jāizņem 45 dienu laikā. Ja grib saņemt tajā pašā dienā, tad ir paātrinātā kremācija, par kuru jāmaksā 91 lats.

Ko radinieki tālāk ar šo kapsulu dara?

- Parasti apglabā ģimenes kapos. Mēs līdzi dodam vēstuli par kremāciju. Uz tās pamata tiek izdarīts ieraksts kapu grāmatā. Ja ģimenes kapos vairs nav vietas, tad vienā kapu kopiņā vēl atļauts apglabāt sešas urniņas.

Zinu, ka dažiem cilvēkiem dārzā pie mājas ir ierīkots kolumbārijs. Tā ir siena, kurā ievieto un iemūrē urnas ar pelniem. Daudzās valstīs šādi kolumbāriji ir. Tas ir tāpat kā kapsētas. Arī Rīgā tiek domāts par kolumbārija izveidi.

Vēl pelnus mēdz izkaisīt jūrā, upē, dārzā vai uz kāda radinieka kapiņa.

Esmu redzējusi, ka radinieki kapsulu ieliek akmens urnā un to glabā mājās uz kamīna, sekcijā vai uz kāda plauktiņa. Noliek blakus vāzi ar ziediem.

Ir bijuši gadījumu, kad mirušā pelnus radinieki sadala divās un pat trijās daļās. Tātad prasa izsniegt trīs kapsulas. Tad kādu daļu izkaisa, citu apglabā. Dažreiz katrs radinieks aizved sev līdzi un tur apglabā.

Tas taču dīvaini - sadala cilvēku vairākās daļās un katru savā vietā aprok.

- Arī man tas šķiet nepieņemami, bet mēs nedrīkstam aizliegt tā rīkoties.

Vai laika gaitā izvadīšanas ceremonijas mainās?

- Mums ir divas sēru ceremoniju zāles. Radinieki izvēlas, kā no tuvinieka atvadīties. Mūziķu bērēs ir dziedājuši kori, blūza mākslinieki, ir spēlēts džezs, arī roks.

Rīkojam ceremonijas, kad atvadās no aizgājēja zārkā un pēc tam to ved apglabāt uz kapiem. Bet, ja nelaiķis tiek kremēts, tad parasti notiek atvadīšanās pie zārka, bet dažreiz pēc tam vēlreiz pie urnas. Citi izvēlas atvadīties tikai pie urnas.

Aizgājējam zārkā līdzi parasti tiek ielikti dažādi priekšmeti. Vai tāpat dara, ja kremē?

- Jā, un radinieki bieži vien nepadomā par sekām. Kādam aizgājējam zārkā bija ielikts akordeons, kura metāliskās daļas, protams, nesadega. Bieži pelnos atrodam monētas, arī nažus, bijis pat skalpelis un ķirurga šķēres.

Pēc atvadu ceremonijas mēs zārku vaļā netaisām un neko neaiztiekam. Zārks ar vainagiem un ziediem nonāk krāsnī. Pagājušajā gadā kādā zārkā bija ielikts franču smaržu flakons, kurš krāsnī ekplodēja un sataisīja pamatīgu blīkšķi. Vienreiz krāsnī sāka sprāgt patronas, nelaiķis laikam bija mednieks.

Tagad prasām radiniekiem parakstīties, ka viņi atbildēs par sekām, ja kaut kas tāds būs ielikts zārkā.

Ja pareizi atceros, tad Francijā ir kāds meistars, kas taisa dažādu formu zārkus. Šoferim - kā automašīnu, putnkopim - kā vistu...

- Pie mums, Latvijā, arī esot viens tāds meistars. Viņam pat esot bijušas zārku izstādes. Atceros, ka viens zārks bija uztaisīts kā vijole. Mūsu sēru namā aizgājējiem tādi zārki gan nav bijuši. Visi izvēlas tradicionālos.

Kremācija liegs nākotnē arheologiem kaut ko vairāk uzzināt par šo laiku.

- Jā, bet iedomājieties, ka kāds pēc pārsimts gadiem sāks rakņāties pa mūsu kauliem. Tas ir briesmīgi.

Uguns ir vistīrākais, kas var būt, tāpēc kremācija ir daudz higiēniskāka par parasto apbedīšanu. Ne par velti kapiem apkārt ir sanitārā zona, jo kaut kādas kaitīgas vielas no līķiem zemē tomēr nonāk.

Virs krematorijas ir divi skursteņi. Vai pa tiem dūmi ārā nenāk?

- Varbūt ievērojāt, ka gaiss virs skursteņiem virmo. Tur nāk ārā karstums, tvaiki. Bet dūmu tur nav. Kremācijas sistēmā ir dubultfiltrs. Smakas arī nav. Viss tiek regulāri pārbaudīts. Aiziesim pie krāsnīm, uz morgu, citās telpās - jūs tur neko nesaodīsiet. (Pārliecinājos par direktores teiktā patiesumu, jo mums ar fotogrāfu bija iespēja novērot visu kremācijas gaitu. Nonākuši krāšņu telpā, sākumā pat nesapratām, ka tur notiek dedzināšana. Ar aci redzamu un degunu sajūtamu piesārņojumu tiešām nemanījām. A.V.)

Cilvēkiem pret kremāciju tomēr vēl ir diezgan liela nepatika. Daudziem pirmā doma, kas iešaujas galvā, ir koncentrāciju nometņu krematorijas.

- Jā, jo par tām lasīts, filmās redzēts. Bet īstenībā pie mums viss notiek kulturāli un civilizēti. Krematorijas ir visā pasaulē.

Esam iestājušies Starptautiskajā Ugunsapbedījumu organizācijā, kura dibināta 1937. gadā. Esam 2700. tās biedrs.

Krematorija un sēru nams ir diezgan skumjas vietas. Vai nav nomācoši te strādāt?

- Kolektīvs mums ir neliels - 12 cilvēki. Apsardzes darbinieki un ceremoniju vadītāji ir līgumstrādnieki. Vistiešākā saskare ar mirušajiem ir šoferiem, kas brauc uz mājām pakaļ, un sanitāram. Mēs, pārējie, strādājam katrs savu darbu, nestaigājam pa telpām apkārt un neskatāmies, kas kur notiek. Kadru mainība mūsu darba kolektīvā ir ļoti maza.

Es pirms tam strādāju par grāmatvedi. Ja esmu izvēlējusies šādu darbu, tad tas jādara.

Jūsu radinieki izvēlas kremāciju vai tradicionālo apbedīšanu?

- Līdz šim visi tuvinieki bija izteikuši vēlēšanos, lai viņus apglabā zemē. Tā arī izdarījām. Krematorijas pirmais direktors, kurš nomira pagājušajā gadā, arī iepriekš bija teicis, ka grib tradicionālo apbedīšanas veidu.

Es par to vēl nedomāju, gribu ilgi, ilgi dzīvot.