Leonora dzīvē nav meklējusi vieglāko ceļu

Vecāki LEONORAI SKOREI ir dāvājuši reti sastopamu vārdu, kuram par godu pat Raimonds Pauls ir veltījis dziesmu.

Jāpiekrīt Leonorām veltītajiem rindām - šis vārds kā dziesma skan. Tomēr, neskatoties uz skanīgo vārdu, Leonoras Skores dzīves gājums nav bijis viegls.

Gaviļniece, kura ceturtdien svinēs vārdadienu, stāsta:

- Nāku no zilo ezeru zemes - Latgales. Dzimtais ciems atrodas netālu no Aglonas, kur vēl tagad atrodas tēva mājas, bet tajās jau kuro gadu desmitu dzīvo sveši cilvēki.

Tētis, būdams prasmīgs kalējs, rūpējās, lai ģimenei būtu kārtīgas mājas. Tomēr liktenis bija lēmis savādāk. Viņu, aizsargu, izsūtīja uz Noriļsku, kur izsūtījumā pavadīja desmit gadus. Bet mamma, baidīdamās, ka arī viņu un bērnus gaida tāds pats liktenis, vienā naktī, paņemot tikai divus koferus ar pašu nepieciešamāko, ar piecām meitām devās uz Kurzemes mazpilsētu Saldu, kur dzīvoja radi. Bet, lai izvairītos no starpgadījumiem, ceļā devās no tālākās - Maltas stacijas.

Jaunajā dzīvesvietā Būriņās apmetāmies lauku mājā, kuras saimnieks arī bija izsūtīts. Nekad neesmu meklējusi vieglāko ceļu. Sešpadsmit gadu vecumā, lai nopelnītu iztiku, sāku strādāt kolhozā par lopkopēju. Darbs bija grūts. Tomēr pieradu, un vēlāk izraudzījos vēl smagāku - biju strādniece uz dzelzceļa, ik dienas nācās cilāt smagos gulšņus. Es nebiju vienīgā sieviete, kura bija izvēlējusies šo profesiju. Laikam smagais darbs mani pieradināja pārvarēt grūtības. Lielākais dzīves gājums jau aiz muguras, tomēr par dzīvi nesūdzos. Lai arī agri uz dzelzceļa bojā aizgāja vīrs un arī mantinieku nav, tomēr vientuļa nejūtos. Dzīvoju Saldus nomalē vienā mājā ar māsu Moniku, ar kuru dalām bēdas un priekus. Arī pārējās trīs māsas dzīvo tepat Saldū un tās apkārtnē, bet svētku reizēs sanākam kopā.

Tagad mans galvenais darbs ir iestādīt dārzu un novākt ražu. Bet brīvajos brīžos man patīk klausīties radio, palasīt laikrakstus un romānus. Varbūt spēku dzīvot dod arī vecāku dotais vārds.