Arī pēc 50 gadiem - zēni un meitenes

Mācības 1. klasē uzsāka pavisam 52 skolēni. Pēc 4. klases daļa zēnu, kas bija pāraudži, aizgāja uz traktoristu kursiem. Skolu pabeidza 32. Šovasar viņi satikās salidojumā - pēc 50 gadiem, kopš pabeigta Pampāļu septiņgadīgā skola Celmeniekos...

"Cik aizkustinoša bija atkalredzēšanās! Dažs savus klasesbiedrus pēc skolas nebija ne reizes saticis," - sacīja patīkama balss manā telefona klausulē un aicināja aizbraukt uz šo salidojumu. Tā arī ierados - kā pārsteigums. Mani sēdināja pie galda un stāstīja par laiku, kad sirmie kungi un kundzes mācījās savā pirmajā skolā, kurp liktenis kuru dzīvē ir aizvadījis, kādu amatu rokās ielicis.

Daudz labu vārdu tika tālaika skolotājiem, bet visvairāk - klases audzinātājam Alfrēdam Brūnam, kurš ar stingru roku vadījis no 1. līdz 7. klasei. Liels bijis direktora nopelns, lai pēc kara skolu iekārtotu Celmeniekos, jo pirmā skola, kuras vietā tagad atrodas Pampāļu pamatskolas internāta ēka, tika sagrauta. Katru pavasari bērni un skolotāji gājuši kopt pirmās skolas vietu - jo veco skolotāju sirds bija palikusi tur. Grābekļi rokās, maize līdzi - tā gājuši septiņus kilometrus turp un atpakaļ nekurnēdami. Atceļā vēl kopuši Pampāļus. Skolā gan atgriezušies ļoti noguruši...

Bija savs orķestris

Salidojuma mājastēvs bija Ilmārs Brūveris, pie kura Novadnieku pagasta Novadnieku ielā, Saldus pievārtē, klasesbiedri pulcējās. "Arī šodien viens par otru sakām - zēni un meitenes. Kā gan citādi, ja mums bija kopīga skola, kopīgs audzinātājs, kopīgi prieki un nedarbi?" - viņš sacīja.

Jāzeps Zošs tagad ir valmierietis. Viņš skolā saukts par Jāzepu Zošu pirmo, jo bijis vēl viens Jāzeps Zošs, viņa brālēns. Kā lai saprot, kuru skolotājs izsauc, ja nav kārtas numura? No Vidzemes līdz Saldum tāls ceļš, tādēļ te iznāk būt reti. "Pēdējoreiz šajā pusē biju, kad Latvijā bija benzīna bads un mēs ar kundzi bieži braucām uz Mažeiķiem pakaļ benzīnam un vedām uz Valmieru. Daudz radu man arī te nav - jaunie ir attālinājušies, vecie ir labākos medību laukos..."

"Es gan esmu palicis uzticīgs Kurzemei un hercoga Jēkaba pilsētai Kuldīgai. Vairākreiz to pametu, bet vienmēr atgriezos pie vecā ķieģeļu tilta," - tā Laimonis Šlangenbergs. "Par meitenēm man šodien bija tāds maldīgs iespaids. Bija ilgi jāskatās (es jau sagatavojos, ka kādu neatpazīšu), un trīs meitenes sākumā tiešām nepazinu. Laiks tomēr pagājis... Uz salidojumu bija jābrauc obligāti, jo, kad būs 100 gadu pēc izlaiduma, tad diez vai tik daudzi vairs būsim."

Celmeniekos I. Šlangenbergs sācis spēlēt pūtēju orķestrī, - skolai bijis savs orķestris, un to vadījis pats direktors. Arī citi klasesbiedri spēlējuši mūzikas instrumentus, kaut muzikālas izglītības nevienam nebija un arī nevarēja būt. "Kopš tā laika nu jau 52 gadus spēlēju orķestros. Esmu bijis Kuldīgas MRS orķestrī, arī mazās grupās. Kur tikai neesmu uzstājies - valsts svētkos un viesībās. Reizēm pa četrām, piecām naktīm pēc kārtas. Vienā tādā reizē, kad pārguris ar motorolleru braucu no Lutriņiem, aizsnaudos un pie pasta tilta margā iebuktēju priekšējo dubļbleķi."

Kādi vēl bijuši gadi? Tie aizvadīti, nopietni sportojot dažādos sporta veidos. Nācies pat Rīgas cirka arēnā Latvijas čempionātā celt svarus. Īsti sportiskas atmosfēras tur neesot bijis, bet no "dzelžu" sviešanas trokšņa esot sākuši riet cirka suņi.

"Pabeidzu pamatskolu, dejot nemācēju. Bet skolotāja Grozevska - viņa man izlaidumā iemācīja. Pēc tam es kļuvu par lielu dejotāju," - tā Ilmārs Brūveris. "Jā, dejot ir jāprot. Redz, kā man gadījās - aizgāju Valmierā uz zaļumballi, un, skat, meitēns klāt!" - Jāzeps Zošs smejot stāstīja, kā sastapies ar savu nākamo dzīvesbiedri.

Internātā gulēja gandrīz visi

Bet skolā Brūns esot tik stingri tikumiski audzinājis un visus pieskatījis, ka zēni un meitenes lielākoties turējušies šķirti. Pat mācībās palīdzību zēni lūguši zēniem, bet meitenes - meitenēm. No savas vienīgās ekskursijas uz Siguldu gandrīz nācies braukt mājās priekšlaikus - jo kāds bariņš zēnu atdalījies kopīgi ar meitenēm.

Tāpat Brūns raudzījies, lai kārtība skolā valdītu arī pēc stundām. Viņa dzīvoklis bijis līdzās klasei, tāpēc par notiekošo zinājis labi. Vienīgi - nav varējis pārsteigt gulētājus, jo pie istabiņas durvīm bijis kāds čīkstošs grīdas dēlis, tāpēc bērni laikus varēja uzzināt, ka tuvojas pārbaudītājs. Tad - visi guļ. Brūns pār gulētājiem laidis spēcīgu kabatas lukturīša gaismas staru. Dažs skolēns gan reizēm tēlojis, ka ir mēnessērdzīgs, un skaļi runājis.

Internātā gulēja gandrīz visi, jo skolā nāca no tālām vietām - Pampāļiem, Luku apkaimes, Kursīšiem. Pirmdienas rītos vecāki bērnus atveda, jo bija uz skolu jāatgādā arī pārtika nedēļai, kartupeļi skolas kopgaldam, tīra gultasveļa. Bet sestdienās pēc stundām - tad skolēni gāja uz mājām ar kājām. Dažs četrus kilometrus, dažs - septiņus, kāds - visus divpadsmit. "Mums bija ļoti skaists internāts," - atminējās "meitenes". "Katram salmu matracis. Pārlocīts uz pusēm, dienā tas atradās pažobelē, naktī nesām uz klasi - tur arī gulējām."

Jautātas par zēnu nedarbiem, viņas atsmēja, ka, salīdzinot ar viņiem, bijušas īstas paraugmeitenes - jo nevarot "palielīties", ka kārtībā būtu ielikts vieninieks ar diviem mīnusiem un divām izsaukuma zīmēm, kā dažam labam klasesbiedram. Katras nedēļas beigās klases audzinātājs dienasgrāmatā licis atzīmi par kārtību. Reiz daudzi dabūjuši divnieku kārtībā - jo devuši, lai viņu dienasgrāmatā ieraksta Ozols. Šim klasesbiedram bijis ļoti glīts rokraksts. Bet Jāzepam Zošam Brūns ierakstījis lirisku piezīmi - "Slepus līdis ābolos". Tā neesot bijusi patiesība, jo pārkāpējs nav vis līdis, bet gājis, stalti izslējies.

Bet - laiki bijuši tik nabadzīgi, skolas kārtība - tik stingra, ka lieliem nedarbiem īsti nav bijis ne laika, ne iespēju. Ja nu vienīgi kāda meitene paraustīta aiz bizēm. "Man bija gan viens nedarbs," - atzinās kāda stāstītāja. "Vienreiz skolā izcēlās tracis - kādam izmukusi cūka, rok visas puķu dobes! Es izeju pagalmā - tā taču manējā! Atnākusi pa pēdām pakaļ. Jāved atpakaļ uz mājām. Nu man bija skola rokā! Pēc tam divreiz neatnācu uz stundām un stāstīju, ka vedu cūku uz mājām."

Mutē vēl bērnības garša

Kur tagad kādreizējās lauku meitenes? Izklīdušas pa visu Latviju. Daudzas jau sen kļuvušas par rīdziniecēm - Līvija Eglīte, Vija Maļinovska, Līvija Millere, Lija Ostrova, Dzidra Jakovļeva. Ērika Strautmane ir Dobelē, Zenta Varķe - Liepājā, Aina Musāne - Aizputē, Mudīte Ābele - Saldū, Ģertrūde Blūmiņa - Zirņos... Savās darba vietās aizvadījušas ražīgus darba gadus, un daudzas tā arī atzīst, ka labu zināšanu pamatu ielika pirmie skolotāji - Klube, Ziemelis, Sieriņa, Strazdovska, Grozevska, Brūns. Stingri, bet taisnīgi skolotāji, ar plašu redzesloku. Nelieguši daudzus padomus, bijuši vienkārši. Piemēram, skolotāja Grozevska meitenēm devusi sava dzīvokļa atslēgu - lai viņas iet uz zīmē. Bet skolotāja Sieriņa, kas izslavēta ar prasmi iemācīt matemātiku, nekad nav likusi nākamo atzīmi, kamēr iepriekšējo vielu skolēns nav atbildējis.

Pēckara laiks, kurā trūkums izpaudies visur, ietekmēja savstarpējās attiecības. Tāpēc arī bijusi savādāka attieksme pret dzīvi, un tālaika skolēnus nevar salīdzināt ar mūsdienu bērniem. Neviens neiedrošinājās vecākiem ko pieprasīt, jo tiem nebija, ko dot. Kara laikā viss labais apģērbs tika iemainīts pret pārtiku, lai pabarotu ģimeni un izvilktu kāda zirga vai gotiņas dzīvību.

No karavīru šineļiem šuva mētelīšus, vēja blūzes - no karavīru segām. Zēni līdz 6. klasei nedrīkstēja audzēt matus - tie bija jānogriež "uz nullīti". Meitenēm skolotāja Klube līdzēja pāršūt kleitas.

"Skolas soma man bija munīcijas kastīte, apavus pagatavoja no automašīnas riepas, nogriežot protektorus. Zēni valkāja īsās bikses, tāpēc viņiem bija garas zeķes. Par zeķturu gumijām izmantoja mīkstas atsperītes no vācu armijas gāzmaskām. Siltais ēdiens skolā bija tikai pusdienās un vakariņās, tāpēc katram līdzi sava pārtikas lādīte ar maizi, saceptu gaļu. Mājās izvārīja un uz skolu iedeva arī biešu sīrupu - to lika pie tējas, kafijas cukura vietā. Uz maizes arī - ja māte piebēra miltus un izvārīja biezāku. Ja sīrupam pielika saldu krējumu - tad bija dikti glauni, gandrīz kā nutella," - atmiņās gremdējas Ilmārs Brūveris un atzinās, ka nesen licis sievai biešu sīrupu izvārīt. Tik ļoti bijusi mutē šī bērnības garša.