Marika ceļojumos nedomā par lietu, bet...

Saldeniecei MARIKAI LANGEI ļoti patīk lietussargi, un jau kopš sava pirmā ārzemju brauciena no ārzemēm pārved pa lietussargam, kurš iepaticies.

Violets, rozā, balts ar zaļu, sarkans, maigi zaļš ar sīkiem raibumiem... Tādus lietussargus Marika vienu pēc otra izliek uz grīdas un kā atvainodamās saka: "Mājās nav visi, kāds atrodas dārzā, kāds - darbā... Mani mājinieki jau smej - vai tev vēl nepietiek?! Bet, ja notiks, kā iecerēts, lietussargiem šovasar pievienosies vēl viens - no Beļģijas."

Viņai nav vienalga, ar kādu lietussargu iziet uz ielas, - tas atkarīgs no Marikas noskaņojuma. Esot pat bijis, ka no mājām iziet ar vienu, bet pusdienlaikā pārnāk un lietussargus samaina, jo jūtas nelāgi. Ir labi tad, ja lietussargs spēj papildināt ne tikai iekšējo noskaņojumu, bet arī saskaņoties ar apkārtni. Piemēram, agrā pavasarī grūti iedomāties piemērotāku lietussargu par baltu ar zaļu.

Marika ir Saldus Bērnu un jaunatnes centra direktores vietniece, viņa aktīva arī Latvijas Pieaugušo izglītības apvienības darbā, tādēļ ne reizi vien ir iesaistījusies dažādos projektos kā Latvijā, tā arī ārzemēs. Vairākkārt ir bijusi Vācijā, tur arī projekta partneri viņai iedāvinājuši lietussargu ar saulīti. Novēlējums bijis - lai saule, kas tik ļoti viņai patīk, vienmēr ir līdzi.

"Nav jau tā, ka no braucieniem pārvedu tikai lietussargus. Man patīk arī valstij raksturīgi dažādi nieciņi no stikla vai keramikas. Pēc tam, mājās paskatoties uz tiem, ir daudz atmiņu. Jā, var jau iztīrīt māju tukšu un dzīvot ideāli - bez putekļiem un sīkumiem, bet tad, manuprāt, cilvēks ikdienas burzmā var pazust. Man, kad ir skumji vai jānomierinās, ir nepieciešamas tieši šīs lietas, ko aiz Latvijas robežām draugi ir dāvinājuši no sirds. Tās ir atmiņas par jauko, labo. Visbiežāk jau tiek pāršķirstīts fotogrāfiju albums, kas aizved pirms gadu gadiem," - stāsta Marika. Vēl ir sakrāta mape ar dažādu gadu laikrakstu un žurnālu izgriezumiem - kur viņas intervijas vai izteikumi. Ne tādēļ, lai apzinātos, cik to ir, bet tādēļ, lai vērtētu - kas no tā brīža ir mainījies. Vai pašas domas ir citādas, vai kaut kas apkārtējā vidē?

Lietu dabā ir pazust. Vai mīļās lietas nav nācies arī zaudēt? "Ir gadījies kādreiz ko aizmirst autobusā, kaut gan es nemēdzu autobusos iemigt, tādēļ arī negadās savā pieturā steigā izkāpt un aizmirst kārtējo lietussargu. Reiz Vācijā autobusā aizmirsu mīļu lakatu ar leoparda zīmējumu. Es tik ļoti par to skumu, ka projekta vadītājs nokārtoja, lai šī autobusa šoferis lakatu atved. Parasti godīgs cilvēks otra mīļās lietas atdod, jo tās citam laimi nenes," - uzskata Marika.