Mana nedēļa (30.07.)

LĪGA CIELAVA, Druvas vidusskolas absolvente

Pagājušajā nedēļā man bija vairāki emocionāli spēcīgi notikumi. Citiem tie varbūt neizteiks neko, taču man tie bija ļoti svarīgi.

Kā jau lielākajai daļai šī gada absolventiem, arī man viens no galvenajiem notikumiem ir studijas. Kad biju maziņa, ļoti vēlējos darbu, kurā jāvalkā formas (kā man tās patika - formās tērptie izskatījās svarīgi un respektējami cilvēki!), tādēļ biju domājusi stāties Policijas vai Aizsardzības akadēmijā. Bija iemesli, kas to liedza. Taču tālu no bērnības sapņa neesmu - iestājos RTU Muitas koledžā. Skan jau nopietni, redzēs, kā būs. Iestājeksāmenu nebija. Taču vienalga šaubījos, vai mani uzņems. Uztraukumā cilvēks sāk domāt tik haotiski... Izdomā to, kā nav!

Ļoti spēcīgas emocijas manī izraisīja atkalredzēšānas ar saviem trim brālēniem no Saldus. Pēdējo reizi biju redzējusi savos bērnības svētkos, taču es neatceros. Var uzskatīt, ka tikos pirmo reizi. Muļķīgi jau sanāca - dzīvojām tik tuvu, taču satikties neiznāca laika. Sajūtas bija kolosālas. Būtu zinājusi, ka man tādi brālēni... Ne viņi, ne es nebijām gaidījuši, ka tik labi sapratīsimies. (Kaut gan - ja jau esam radi, kaut cik līdzīgiem raksturos mums ir jābūt!) Man šķiet, ka es viņiem esmu tīri laba māsīca, vismaz gribētos tā domāt (Līga sirsnīgi pasmejas.) Tagad atgūstam nokavēto. Ar nepacietību gaidu katru tikšanās reizi.

Man ir ļoti mīļš četrus gadus vecs krustdēliņš, kas pie manis ir nodzīvojis visu vasaru. Tomēr viņš nebeidz mani pārsteigt. Man patik no rītiem pagulēt ilgāk. Ienāk krustdēliņš un saka: "Īgīt, celies augšā!" Saku, lai ienāk pēc piecām minūtēm. Ienāk arī, taču miegs ir vēl tik salds... Neko neteikdams, viņš izskrien no istabas. Pēc mirkļa atgriežas, nesdams mazajās rociņas puķes. "Īgīt, celies! Es atnesu tev saulītes!" Nu kā es necelšos! Pēc tādas pamošanās visu dienu jutos priecīga. Īpaši man bija atnestas saulītes...

Pierakstīja Ieva Vilmane