Uzticamais sargsuns - kollijs

Saldenieka GUNĀRA KALVJA ģimenē iemīļoti dzīvnieki ir garspalvainie kolliji un siāmas kaķis Pika.

Iepazīstot kollijus, Gunārs ir pārliecinājies, ka tiem ir brīnišķīgs un cēls raksturs un tie no saviem senčiem mantojuši ganu suņu iemaņas. Ideāls kollijs nekad nav bikls un labi saprotas ar bērniem, ir uzticīgs un labestīgs.

Atšķirīgie raksturi

Gunārs Kalvis stāsta: "Pirmā mūsu ģimenē ienāca kollijmeitene Reta, pēc papīriem - Halvreta Vaarel. Ar viņu piedalījāmies dažādās izstādēs. Reta ir saņēmusi godalgas un atzinības rakstus. Viņas bērni ir izdāļāti pa visu Kurzemi. Vienu no viņiem - Dairi (Holvi Kairi Saldo), paturējām sev tā skaistā izskata dēļ un tāpēc, ka viņš ir Jāņu bērns, dzimis 23. jūnijā. Pirmos gadus viņš dzīvoja pie meitas, kurai tolaik auga divi mazi ķipari, un Dairis auga kopā ar viņiem. Varbūt tāpēc, ka kucēns, netika mācīts, vai arī tāpēc, ka ir suns, viņš ir nepaklausīgāks un bravūrīgāks par savu māti.

Kollijiem ir raksturīgi, ka kucītes pēc dabas ir maigākas, vairāk pieķeras saimniekam un vieglāk padodas dresūrai. Tāpēc, ja vēlas audzināt kollijpuiku, jāatceras, ka to jāsāk dresēt jau no kucēna vecuma. Bet kolliji ir arī lepni dzīvnieki, kuri nepaklausīs ar varu uzspiestām prasībām.

Dairis jau pēc izskata ir savādāks nekā Reta. Viņš ir vīrišķīgāks, gurni - slaidāki, arī purniņš smailāks. Reta nekad nav turēta pavadā, bet Dairi nevar laist brīvībā. Kad no ķēdes tiek atlaists, atplēš vārtus un skrien projām. Kā jau puiša dzīvnieks, viņš alkst brīvības. Pērnruden, kad dārzs bija nokopts, domājām palaist viņu, lai izskrienas. Ticis brīvībā, Dairis neklausīja uz saucienu un uzklupa kaimiņu vistām. Kā ganu suņu pārstāvis viņš nedrīkst tā darīt. Reta klausīja uz vārda. Kad aizbraucām uz mežu un katrs izklīda uz savu pusi, viņa bija nemierīga - skrēja pie viena, pie otra un visus uzmanīja. Bet, kad istabā visi sanāca kopā, viņa nogūlās vidū un palika mierīga.

Dairis jau kopš kucēna laikiem bijis špicbuks. Vēl tagad ar smaidu uz lūpām atceros kādu gadījumu. Vairākām reizēm pagatavotas suņu pusdienas bija noliktas bez uzraudzības, lai atdziest, bet pēc laika bija noceltas no krēsliņa un izēstas. Dairis rīkojās pēc principa - ja nedod, tad varu paņemt pats.

Kolliji ir bērnu sargi. Vēl tagad ar šausmām atceros, kā mazdēls, kad bija mazs, iekrita suņa garajā spalvā un, izrādīdams savu mīlestību, to rāva no visa spēka. Domāju, ka Dairis viņam ko nodarīs, bet nē, suns mierīgi stāvēja un pat neierūcās. Svešu cilvēku gan viņš nepieņem. Bija tāds gadījums - pie manis atbrauca darbabiedre. Redzēdama skaisto suni, viņa ar atplestām rokām devās tam klāt. Dairis kļuva nikns.

Suns ļoti labi atceras cilvēku smaržas, pēc tām viņš atšķir savējos. Atbrauca radiniece, kura ar Dairi ir pavisam reti tikusies, bet viņš viņu uzņēma, kā pazīstamu cilvēku. Vecākiem būtu jāmāca bērniem, ka, lai arī cik skaists un miermīlīgs suns izskatās, svešam dzīvniekam nevar tuvoties."

Saprotas ar siāmieti

"Labas attiecības gan Retai bija, gan Dairim ir ar kaķeni Piku. Aukstā laikā Pika labprāt gulēja Retai uz muguras un sildījās. Kā jau sieviešu dzimtas pārstāves Pika un Reta savā starpā labāk sapratās, un viņu attiecības bija draudzīgākas nekā kaķenei ar Dairi.

Pika ir īsta mājas kaķene, kura visur grib būt klāt. Kad piesēžos pie datora, viņa vienmēr apguļas līdzās uz galda un ar savām gudrajām zilajām acīm vēro katru kustību un arī mēģina uzpiest uz taustiņiem vienīgi sev zināmu tekstu. Ja kāds ravē dobes, tad siāmiete ir klāt un mēģina palīdzēt. Cilvēki saka, ka siāmas kaķi ir ar raksturu. Bet mūsējā ir mīlīga un ziņkārīga, kareivīga tikai tad, kad jāaizstāv sava teritorija. Pika reiz uzbruka trim palieliem suņiem, kuri bija iemaldījušies sētā. Domājām, suņi viņu saplosīs, bet nē, skrēja prom. Viens atdūrās pret žogu un, nevarēdams izkļūt ārā, smilkstēja un jutās nelaimīgs, bet garām Pikai neskrēja.

Tagad mums ir Dairis un Pika, jo Reta aizgāja labākus medību laukus meklēt. Mums bija ļoti žēl sunenītes, bet katram savs laiks."