Princese diedelē kārumus

Princese ir ķēve, ko nesen iegādājušies Zirņu pagasta "Paleju" saimnieki - Stasis un Tekla Novicki. Tā nu kļuvusi par lielu mīluli un krietnu palīgu saimniecībā.

Saimniece stāsta, ka zirgi vienmēr bijuši vīra sirdslieta, bet viņš pats piebilst, ka tiem mugurā rāpies jau no astoņu gadu vecuma. Viņa tēvs bijis mežsargs, kas apgaitu apsekojis zirga mugurā, jo cita transporta tad nav bijis. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka, pēc kara Stasim dienot Čehoslovākijā, kavalērijas pulkā, četri gadi pagājuši zirga mugurā. Tagad zirgs saimniecībā ir vissvarīgakais palīgs.

Septiņu hektāru saimniecībā ar Princesi paveic lielāko darbu daļu, bet tehniku sarunā zemes aršanā, labības kulšanā, siena pļaušanā. Ar Princesi atved sienu no pļavas, malku no meža, izvago kartupeļus un saved mājās ražu. Viņa nebaidās no tehnikas rūkoņas un ir gudra un paklausīga. Saimniece saka: ķēvīte nav pārstrādināta, tādēļ ir apaļa un spīdīgu spalvu.

Princese ir mīlīga un apošņā arī mūsu somas un kabatas - vai nav paņemts līdzi kāds kārums. Iepriekšējais saimnieks to ļoti lutinājis un vai ik dienu izbarojis pa kukulītim maizes. Princese viņam esot klausījusi uz vārda - pati aizgājusi uz ganībām un, kad saimnieks saucis, pati pārnākusi mājās. Tekla Novickiene stāsta, ka savu reizi kādu gardāku kumosu Princesei pataupa, bet izēdināt maizes kukuli dienā gan nevarot atļauties. Princesei ļoti garšojot āboli. Tiem, ejot pie ķēves, jābūt kabatā.

Īstais Princeses saimnieks tomēr ir vīrs, viņš arī uzstājis, ka zirgam vajadzīgas auzas. Iesējuši, bet jāmaksā par zemes apstrādi, kulšanu. Kad visi izdevumi saskaitīti, iznācis, ka lētāk izmaksātu pirkt jau gatavus graudus. Citugad auzas Princesei būs, bet tās paši vairs neaudzēs.Toties siens sagādāts ar uzviju. Princesei vien ziemai vajadzīgi desmit vezumi siena, kur vēl abām slaucamajām govīm.

Saimnieks Stasis atzīst, ka viņam pietiktu, ja kūtī būtu tikai viena govs, bet bez zirga gan viņš nevarētu iztikt, un spriež, ka derētu nopirkt arī kumeliņu.

Pagalmā un nojumēs tik daudz dažādu zirga braucamrīku, ka to pietiktu vismaz diviem vai trim rumakiem. Visi tie izgatavoti pamatīgi, kalpos īlgu laiku. Ir lepnas un gandrīz jaunas kamanas, ar ko ziemā laiž uz veikalu pēc maizes, ir darba rati ar gumijas riteņiem siena vešanai un divriči ar dzelzs riteņiem (tie ņemti no lielgabaliem, kādu pēc kara bija pilnas laukmalas, arī no rokas ložmetējiem), ir pamatīga ore, kas tapusi no baronu laiku karietes. Pati divzirgu kariete bijusi beigta, bet apakšā pamatīgas atsperes, dzelzs kāpšļi, dzelzs rāmis. Ragavas malkas vešanai metinātas no metāla caurulēm. Saimnieks saka: mūžīgas, tur nav koka daļu, kam sapūt un sadrupt. "Man ir liels tehnikas parks," savu saimniecību izrādot, smejas Stasis Novickis.

Esot jau arī aprīkojums jāšanai - jauni segli, kāpšļi. Sēdies tik mugurā un jāj. Vai tad saimnieks savos vairāk nekā 70 gados nav aizmirsis kavalērista iemaņas? Neesot vis. Diezgan bieži sēžoties zirgam mugurā un jājot, kur vēlas. Citreiz uz mežu, citreiz - uz veikalu.

Saimniece atceras, ka vienreiz Stasim kopā ar zirgu izgājis plāni, bet tas bijis sen. Tad dzīvojuši Gaiķos, un saimnieks reiz pie veikala ratos iemidzis. Attapies tikai mājās, jo zirgs ceļu zinājis, tikai saimniekam vairs nav bijis rokas pulksteņa.