Prāvests un viņa suņi

"Es jau kopš bērnības mājās gribēju suni, un gandrīz vienmēr man tas arī ir bijis," - saka Saldus Romas katoļu draudzes prāvests GATIS BEZDELĪGA.

Suns pielūdz tikai vienu

Skolas laikā par suņiem interesējies un uzzinājis, ka lielie no mazajiem atšķiras ar gudrību un prāta spējām, tāpēc ļoti iekārojis boksera šķirnes suni. Krājis naudu, lai to nopirktu, tomēr pirmais suns, kam Gatis Bezdelīga kļuva par saimnieku, bija vācu aitu suņa un ņūfaundlenda krustojums. Viņu dabūjis kādā suņu patversmē, turklāt - par velti. Bijis labs suns un ģimenē nodzīvojis ilgi.

Pēc tam viņu nomainīja kārotais bokseris. "Tas bija vienreizējs!" - atminoties šo draugu, prāvests nespēj valdīt smieklus. Kāpēc tā, pastāstīja viņa māmuļa: "Suns dēlu bija ārkārtīgi iemīļojis un sekoja katrai viņa kustībai. Kamēr saimnieks mācījās seminārā, tikmēr mani klausīja un zināja mājas likumus. Bet, kad atbrauca, suns mani ignorēja. Reiz agri no rīta neapdomīgi viņu uzrunāju: "Šodien Gatis pārbrauks." Suns no priekiem visu māju apgrieza otrādi, lai gan viņa elks ieradās tikai vakarā."

Prāvests saka: ļoti saprātīgs suns. "Kad mācījos seminārā Rīgā, no mūsu pagraba zaga kartupeļus. Sarunāju ar rektoru, ka atvedīšu savu suni, - lai pasargā. Vienā naktī abi apstaigājām namu, un pēc tam vairs nezaga."

Šis četrkājainais sargs esot ciemojies dzīvoklī pie rektora, jo tam arī bokseri ļoti patikuši. Suns apmulsis slidinājies pa pulēto parketa grīdu, mājastēvs priecīgs - viņam pakaļ. Cienājis ar dažnedažādiem kārumiem.

Pēc tam Gatis Bezdelīga no Auces pārcēlās uz Saldu, un te arī suns piedzīvoja savas vecumdienas.

Gadās, ka raksturi nesader

Kad mīļš suns zaudēts, liekas - vairs nē, bet draugi iestāstīja, ka labāk tomēr - jā. No Gulbenes atvests, mājā ienāca īru seters. "Man ar šo suni bija raksturu nesaderība, arī izskatā likās nepierasts - augumā vidējs, kalsns, bija ļoti straujš," - tā prāvests. "Dārzā iemina divas takas - pa tām viņš skrēja turp un atpakaļ. Suns mūs mācēja kaut kā apmānīt - tika pa vārtiem ārā vai izrakās pa žoga apakšu, vai pārlēca tam pāri. Tiklīdz noskatījās, ka es aizeju uz vienu pusi, viņš pretējā virzienā jau bija prom. Tā kā nevarējām tikt ar viņu galā, diemžēl no suņa bija jāšķiras. Aizvedu uz Liepājas rajona Gaviezi vienam medniekam. Tagad skraida pa mežu un ir laimīgs. Mums nekas nesanāca - saimnieks sunī neatsitās."

Pagalmā atkal ir saimnieks

Tagadējais mīlulis ir Rokijs. Viņa garais vārds gan esot Rokfellers, bet to neviens nelieto. Suns uz Saldus mājām atceļoja jau pieaudzis, vecāks par trim gadiem. Viņa iepriekšējais saimnieks aizbrauca strādāt uz Irānu un suni nevarēja paņemt līdzi, tāpēc dresētajam dzīvniekam suņu klubs meklēja citu saimnieku Latvijā. Suns ir labi "skolots" - viņš junioros ir Latvijas čempions, ieguvis daudzas izstāžu medaļas.

"Ar kluba īpašnieci noslēdzu savstarpēju līgumu par suni - ka es viņu par velti saņemu, bet man ir jāļauj viņu krustot ar kucīti, jo ir labs eksterjers, un ka apņemos vest uz izstādēm. Esam tādā jau bijuši, un tiesneši vērtēja gan Rokija izskatu, gan viņa veselības stāvokli," - tā saimnieks.

Suns jaunajā vidē labi iederas, arī vairs neesot nepatīkamu satikšanos ar ļaunu nolūku cilvēkiem, kas staigā ap mājām, - viņi redz, ka pagalmu kāds sargā. Rokijs audzis krievu ģimenē un arī krieviski dresēts. Saldū pakāpeniski ar viņu sāka sarunāties latviski, tā ka suns tagad saprot divas valodas. Speciālu latviešu valodas stundu viņam gan nav bijis.

Sākumā suns pārlaida skumju periodu, bija nervozs, bet pēc tam iedzīvojies. Arī šis bokseris par savu "barvedi" izvēlējies G. Bezdelīgu, bet prāvesta mammu, kā runā, reizēm nepaklausot. Rokija mīļākās rotaļlietas ir koka gabali - viņš ar tiem mutē staigā pa pagalmu, priecīgs atnes, ja kāds aizmet. Reizēm sajaucot malkas strēķi - kad no tā jāizvelk koks. Bet malkas talkā pagales nesis pretējā virzienā.

Ļoti pacietīgs, uzticams, kluss. Bokseriem var pat bērnus uzticēt. Visai sugai raksturīgi, ka šie suņi ir gudri. Rokijam patīk braukt līdzi automašīnā, omulīgi skatās pa logu. Krācot gan pa nakti briesmīgi. Tāpēc būti ideāli, ja viņš dzīvotu savā istabā.

"Bez suņa - var jau iztikt, bet daudz labāk - ar viņu," - par to Gatis Bezdelīga pārliecinājies vairākkārt.