Rokdarbu darinātāja - Amālija

Sestdien vārdadienas svinēs nedaudzās Latvijas Amālijas. AMĀLIJA ARĀJUMA no Lutriņiem jau gandrīz 85 gadus savu vārdu nes ar lepnumu. Par čaklumu liecina viņas sastrādātās rokas un padarītie darbi.

Smagais darbs atstājis neizdzēšamas sekas ar sievietes veselību. Lai staigātu, nepieciešamas kūjiņas, tomēr arī tagad, cienījamā vecumā, viņa bez darba nevar nosēdēt. Gaviļniece stāsta: "Man kopš bērnības patīk rokdarbi. Tos darinot, nav jādomā par dzīves smagumu, jo domas ir pie darba.

Rokdarbnieces īpašības esmu mantojusi no tēva, kurš bija prasmīgs kalējs. Apkārtējie saimnieki brauca pie viņa un pasūtīja izgatavot atslēgas, ko neviens nelūgts viesis nevarēja atmūķēt. Viņš bija īsts sava aroda meistars un no metāla varēja pagatavot jebko.

Man padodas adīšana, tamborēšana, izšūšana un mezglošana. Nāk ziema, tāpēc iesākts vilnas zeķu pāris, bet adu daudz ko. Rakstus ņemu no grāmatām, bet tos pielietoju vispusīgi. Kādreiz žurnālā noskatīto plecu lakata rakstu izmantoju arī galdauta darināšanā. Ne vienu vien lutriņnieci silda manas adītās jakas, džemperi un plecu lakati. Jaunības dienās, kad pirksti bija lokanāki, darināju smalkus darbus. Vēl tagad skapī stāv dvieļi, kuriem gali apdarināti ar mezglojumu. Arī kolhoza laikā, kad ganīju govis, atrazdama saiti, izdomāju tai pielietojumu - tapa mezglojums.

Man, tāpat kā daudzām mana gadagājuma latviešu sievām, mūžs ir bijis raibs un sūrs. Esmu piedzimusi 1. pasaules kara laikā Krievijā, kur vecāki bija bēgļu gaitās. Tēvs ielicis man vārdu Amālija tāpēc, ka starp latviešu bēgļiem bijusi kāda ļoti strādīga meitene ar tādu vārdu. Viņš vēlējies, lai darba tikums piemistu arī man. Kaut arī dzimšanas vieta ir tālumā, tomēr no piecu mēnešu vecuma dzīvoju Latvijā. Manas bērnības dienas pagājušas Lašupē. Ieprecējos Lutriņu Ceplīšos. Kolhozu laikos veicināja cilvēku pārcelšanos no viensētām uz kolhozu centriem. Bija jārīkojas, kā kolhozs lika. Septiņdesmito gadu beigās pārcēlāmies uz Lutriņu centru, no vecajām mājām līdzpaņemot arī Ceplīšu nosaukumu.

Kolhoza gadu smagais darbs govju fermā paņēmis jaunību un veselību. Bet esmu no izturīgas dzimtas. Mamma nodzīvoja līdz 102 gadiem. Arī es cenšos nepadoties slimībām, kaut arī tagad no mājām tikpat kā neizeju. Mans pienākums ir sakopt cūku, vistas un maniem strādniekiem uzvārīt brokastis un vakariņas. Ceļos piecos no rīta - tas no bērnības. Kopš piecu gadu vecuma sāku iet ganos. Es bieži domāju, ka tagad mammas pārāk lutina bērnus. Mamma strādā, bērns iet skolā, bet viņam ir aukle. Domāju, ka no tādas lutināšanas lietaskoks neizaugs, tāds nolūzīs pie pirmajām grūtībām."