Veiksme un veselība meklējama cilvēka dvēselē

Dziednieci no Dobeles SĀRU saldenieki apmeklējot regulāri. Mūsu rajona ļaudis esot apmēram trešdaļa no visiem dziednieces klientiem, un viņa saka - varbūt ar laiku arī Saldū pieņems apmeklētājus. Palīdzēt cilvēkiem esot viņas sūtība un arī prieks.

"Ka manā dzimtā bijuši dziednieki, zināju sen. Mana vecmāmiņa ārstēja ļaudis, es strādāju ar vārdiem, kas mantoti no viņas. Arī to, ka manī ir spēks, aptvēru agrāk, piemēram, redzēju zīmīgus sapņus. Tomēr šo ceļu - līdz cilvēku dziedināšanai - gāju ilgi un sarežģīti," Sāra stāsta. Pēc profesijas viņa esot veterinārfeldšere, tāpēc savas spējas veiksmīgi pielieto arī pret pacientiem, kas neprot izstāstīt savu sāpi, - dzīvniekiem.

Kā kļūst par dziednieku?

- Pirmkārt, jābūt spējām izjust, saprast otru, nojaust, kas viņam nepieciešams. Taču ar to vien nepietiek, lai kvalitatīvi palīdzētu. Dziednieku asociācija rīko kursus, tajos arī iemācās savas spējas mērķtiecīgi izmantot. Dziednieki regulāri tiekas, dalās pieredzē, smeļas jaunas zināšanas.

Pēdējā laikā mazliet saasinājušās attiecības starp ārstiem un dziedniekiem. Vai jums ir robeža, aiz kuras sākas ārsta kompetence?

- Protams, tādai obligāti jābūt. Ja vaina ir ķirurģiski ārstējama, ja cilvēkam ir vēzis, lūdzu iet pie ārsta. Neriskēju ārstēt un pakļaut cilvēku briesmām, ka viņa slimība var ieilgt. Dziednieka un ārsta darbu var kombinēt - piemēram, pēcoperācijas periodā man ir bijuši veiksmīgi gadījumi, kad, dodot slimniekam papildus enerģiju, esmu veicinājusi izveseļošanos.

Es nevairos un aicinu cilvēkus, kam uzstādu diagnozi, arī iet un to pārbaudīt medicīnas iestādē. It īpaši gadījumos, kad jūtu - man īsti neuzticas. Pārliecinājies, ka esmu atradusi īsto vainu, cilvēks kļūst paļāvīgāks, vieglāk pakļaujas ārstēšanai.

Ārsts redz analīzes, izklausās plaušas un sirdi... Kā cilvēku "izmeklē" dziednieks?

- Redzu auru. Protams, ne tā, ka eju pa ielu, un visi man nāk ar savām aurām pretī, - tam vajadzīga koncentrēšanās, kaut pāris minūšu ilga cilvēka iepazīšana. Un ļoti daudz ko pasaka intuīcija jeb atjūta - spēja, kura it kā diktē - kas viņam vajadzīgs.

Kā ārstējat - ar enerģiju, dabas materiāliem?

- Pārsvarā - ar enerģiju un, iepazīstot slimnieka psiholoģiju. Lai ārstētu, svarīgs cilvēka psihiskais stāvoklis - kā viņš noskaņots, kā uztver pasauli. Ja redz visu melnās krāsās un uz visu skatās ar naidu un rūgtumu, arī kaites vieglāk pielīp.

Pati ārstniecības augus nevācu, bet varu ieteikt, kādas tējas, citus dabīgos līdzekļus lietot. Strādāju ar ūdeni, cukuru, sāli, nesālītiem cūku taukiem, arī medu. Ūdens enerģiju saglabā īsāku laiku, bet pārējie - ilgi.

Cik lielā mērā cilvēku var ietekmēt citu ļaunās domas - nolādējums, "ļaunā acs"?

- Diemžēl tām ir diezgan liels spēks. Lāsts karmiski pārmantojas, un no tā atbrīvoties var visai smagā procesā.

Tāpēc svarīgi uzzināt, vai patiesībā cilvēkam uzlikts lāsts. Nereti gadās, ka cilvēks, kuram kādu laiku neveicies, iedomājas, ka ir nolādēts, un tāpēc ļoti pārdzīvo. Es cenšos izrunāties, izdibināt, kas noticis pagātnē, un tad lieku Taro kārtis - tā var precīzi noteikt, vai cilvēka likteni ietekmē lāsts vai arī jāmeklē kāds cits iemesls neveiksmēm.

Ja cilvēks ir jūtīgs, citu ļaunās domas var viņu iespaidot. Starp citu, tāpat kā labās - ja mēs ticam saviem tuviniekiem, bērniem, ja vēlam viņiem labu, ar savu domu spēku mēs viņus stimulējam un sargājam. Pats pamats, kur slēpjas cilvēka veselības un veiksmes noslēpums, ir viņa domas, attieksme. Tāpēc psiholoģijai manā darbā ir milzīga nozīme.

Vai jums bieži iznāk sastapties ar melnās maģijas upuriem?

- Nevar apgalvot, ka ļoti bieži, bet tādu cilvēku nav maz - apmēram piektā daļa no maniem pacientiem. Kā zināms, ir cilvēki, kas nodarbojas ar labo, un tādi, kas - ar pretējo. Daži aprobežojas ar domas spēku vai primitīvām darbībām, bet citi veic īpašus rituālus, lai radītu ļaunumu. Negatīvisms, naids viņos iekšā tādā pakāpē, ka viņi, darot citiem ļaunu, sevi uzlādē un atbrīvo. Un ir arī tādi, kas to dara par naudu.

Vai ir kādi gadījumi, kas jums sagādājuši īpašu gandarījumu un pārsteigumu?

- Katrreiz, kad izdodas palīdzēt cilvēkiem, jūtos saviļņota. Līdz šim gan tikai par dažiem cilvēkiem esmu sapratusi - nevaru neko izdarīt.

Piemēram, jau labi pasen pie manis bija atnākusi 19-gadīga meitene. Viņai bija īpatnēja problēma - nevarēja ēst daudzus produktus, pat maizi, jo organisms pretojās - ar sliktu dūšu, vemšanu. Ārsti, pie kuriem viņa bija griezusies, bija atzinuši meiteni par veselu un izteikuši aizdomas par alerģiju. Man uzreiz bija skaidrs - alerģijas nav. Bet kas tad? Sarunā uzzināju, ka 13 - 14 gadu vecumā meitene ieturējusi stingru diētu, un secināju - šajā laikā viņa sev tik pamatīgi iegalvojusi, ka viss, kas satur vairāk kaloriju, - maize, treknie sieri, žāvējumi, cukurs, margarīns - ir kaut kas nepieņemams, ka organisms sācis reaģēt uz to, atgrūžot šos produktus... Nedēļu pēc pirmā seansa meitene piezvanīja un raudāja aiz laimes: "Sāriņ, es ēdu maizīti!" Pēc trim seansiem viņa jau varēja ēst visu. Pārrunājām, kāda diēta jāievēro, kādai jābūt fiziskajai slodzei, lai nepieņemtos svarā, un, kad pēc pusgada viņa bija atnākusi ciemos, bija tikpat slaida kā agrāk.

Cits sarežģīts, bet veiksmīgs gadījums bija ar kādu 35 gadus vecu skolotāju, kura gadiem ilgi bija mocījusies ar nejaukām pumpām uz sejas, tās nepārtraukti atjaunojās. Galu galā bez ilgas grimēšanās un pamatīgas tonālā krēma kārtas viņa vairs nevarēja iziet uz ielas. Arī šoreiz izdevās palīdzēt, kombinējot vārdošanu, diētu un ādas kopšanas līdzekļus.

Dietologi un kosmetologi reizēm paši izsakās pretrunīgi. Kā pareizos līdzekļus spējāt noteikt jūs?

- Tā ir intuīcija, šī atjūta, kas pasaka priekšā, ko ieteikt. Es paļaujos uz šo balsi un parasti neviļos. Mazu bērniņu taču citādi nemaz nevar ārstēt, jo viņš pats nevar izteikt, kas kaiš. Jāizjūt tas mazais pacientiņš ar - jā, varbūt ar sesto prātu.

Arī dzīvnieku ārstēšanā intuīcija ir noteicošā. Nereti mani aicina uz saimniecībām, kur lopi ilgāku laiku slimo vai iet bojā. Gadās, ka kūtī bijis ļauns cilvēks vai vainīgas kādas sadzīves nebūšanas - pārāk liela biezība kūtī vai nepareiza ēdināšana. Spēju to noteikt un dot padomu.

Arī tad, ja cilvēki pārceļas dzīvot uz jaunu dzīvesvietu, kur agrāk dzīvojuši citi cilvēki vai arī, ja mājās sākas strīdi, nesaskaņas un zudusi omulība, var palīdzēt dziednieks, kas attīra ēkas enerģiju, nosaka āderes, iesaka, kā pareizāk izvietot, piemēram, guļasvietas.

Vai jūs nenomāc cilvēku dažbrīd divkosīgā attieksme pret dziedniekiem? Te, jūsu pieņemamajā istabā, viņi gatavi izlikt sirdi uz plaukstas, bet uz ielas nelabprāt izrāda, ka jūs pazīst.

- Es saprotu šādu attieksmi un to nenosodu. Starp citu, arī daudzi saldenieki, kas braukuši pie manis, atzinušies - ja jūs būtu Saldū, es pie jums neietu. Viņiem svarīgi, ka viņus neatpazīst, jo šāda netradicionāla palīdzība allaž sastapusies ar sabiedrības aizspriedumiem.

Es neturu ļaunu prātu uz tiem saviem pacientiem, kas sabiedrībā kautrējas izrādīt, ka mani pazīst. Un viņi var būt droši, ka manā kabinetā runātais netiks izpausts. Man svarīgi strādāt, lai cilvēks apzinātos, ka grūtā brīdī pie manis atkal var atnākt, lai viņš ieteiktu mani saviem draugiem vai tuviniekiem. Tad ir gandarījums.

Kādas ir jūsu attiecības ar kristīgo ticību? Vai jūsu darbs nav pretrunā ar Bībeles mācību?

- Es ticu. Cik iespējams, bieži apmeklēju baznīcu. Vakaros lūdzu - par aizgājušo dienu, sevi un tiem, kas pie manis nāk. Ar ticību, cerību, mīlestību ir jādzīvo ikvienam no mums, bez tās iztikt nav iespējams. Tas ir pamats, kādēļ pēc nogurdinošas dienas varu atjaunot spēkus un no rīta atkal ar prieku satikties ar saviem pacientiem.