Bajāros strādā peļu junkuri

"Saldus Druvas" Bajāru slaucamo govju fermā viņi ir seši - lielāki un mazāki deratizatori jeb grauzēju iznīcinātāji.

Fermas brigadiere Daina Nātiņa uzskata, ka kaķi ir nopietni strādnieki un viņu nopelns, ka nedz kūtī, nedz palīgtelpās jau ļoti sen nav manītas peles vai žurkas. Visi kaķi ir potēti pret trakumsērgu, attārpoti, tā ka viņiem nu ir pilnas tiesības atrasties un strādāt fermā. Tiesa, šie darbinieki algu saņem tikai graudā. Slaukšanas reizēs viņu bļodiņas tiek piepildītas ar siltu un garšīgu pienu. "Pienu kaķi tā māk nokrejot, ka var pabrīnīties. Vakaros ielejam siltu, treknu pienu. Atnākam no rīta un skatāmies, - pārpalikums pavisam plāns un zils, gluži kā vājpiens."

Bet par gaļu katram jāgādā pašam. Šad un tad gan lopkopēju sirds kļūst mīkstāka, un kaķiem tiek kāds kārums. Fermas brigadiere dažreiz pacienājot kaķus ar sauso barību vai kādu zivi. Bet pārsvarā par savu vēderu kaķi gādā paši. Ar govīm sadzīvo, ievērojot noteiktu distanci.

Visiem kaķiem vārds sākas ar burtu M - Maksis, ašs siāmietis, melnraibie Mellene, Melis, Mukata, Musis, zaļganrūtainais Mičus. Vasarā izklīst ārpus telpām. Tad viņus redz medījam ganībās, pļavās, grāvjos. Ziemā uzturas siltumā, īpaši viņiem patīk uz malkas grēdas apkures telpā. Bet parastā medību vieta aukstā laikā ir kūtī pie ārdurvīm, kur beidzas kūtsmēslu transportieris - acīmredzot pa transportiera eju siltumā cenšas ielavīties peles un žurkas.

Katrs fermas mincis ar savu raksturu, ne visi ir vienādi čakli. Īpaši medīga ir Mellene, bet runčiem patīk arī paslaistīties, un Daina Nātiņa atzīst, ka nedrīkst kaķus īpaši lutināt, tad tie palaižas slinkumā.

"Kad Mellenei bija mazi bērni, varējām brīnīties vien, kur iespējams tik daudz peļu sameklēt. Augām dienām viņa nesa kaķēniem medījumus. Mellene savus bērnus viltīgi bija paslēpusi un cilvēkiem rādīt izveda tikai tad, kad bija jau paaugušies. Bija žēl likvidēt, tā visi palika fermā."

Maksis šurp atceļoja no kūtiņām centrā. Mičus, kas tagad ir ļoti respektējams runcis, Bajāros ieradās ļoti lietainā vēla rudens dienā. Kūtī uz loga tupēja slapjš un drebošs kamoliņš, kas tā vien lūdzās, lai pažēlo. Pēc kāda laika izrādījās, ka runcītim ir saimniece. Viņa aiznesa uz savām mājām. Pēc kāda laika Mičus - atkal kūtī. Cik nesa prom, tik atgriezās. Fermu viņš pats bija izvēlējies par savām mājām.